— Lūk, jūsu Griša, tas tiešām ir varonis, — pārtrauca viņu Aleksejs un, redzēdams, ka meitene atplaukst, turpināja pasvītrodams vārdus «jums», «jūsu»: — Viņš jums īsts cilvēks. Es — kas es, bet viņš, jūsu Griša, viņš jums droši vien par sevi neko nav stāstījis…
— Ziniet ko, Aļoša… Vai drīkst jūs saukt par Aļošu? Es tā esmu pieradusi no viņa vēstulēm… Jums nav Maskavā nekādu citu darīšanu? Jā? Nāciet man līdz, es jau esmu nodežūrējusi, man vesela diennakts brīva. Iesim! Man ir degvīns! Jūs mīlat degvīnu? Es jūs uzcienāšu.
Uz brīdi kaut kur atmiņas dziļumos Aleksejam pamirkšķināja ar acīm majora Stručkova šķelmīgā seja: skaties tik, dzīvo viena, degvīns, aha! Bet Stručkovs bija tā diskreditēts, ka Aleksejs viņam ne pār matu vairs neticēja. Līdz vakaram bija daudz laika, un viņi sāka iet pa bulvāri jautri tērzēdami kā veci, labi draugi. Viņam bija patīkami, ka šī meitene tikko savaldījās lūpas kožļādama, kad viņš stāstīja, kāda nelaime notikusi ar Gvozdjevu kara sākumā. Viņas zaļganās acis mirdzēja, kad viņš aprakstīja viņa kara piedzīvojumus. Kā viņa lepojās ar to! Kā visa sasarkusi, viņa izjautāja par viņu arvien jaunus un jaunus sīkumus. Kā uztraucās, stāstīdama, ka Gvozdjevs viņai ne no šā, ne no tā atsūtījis savu naudas atestātu! Un kādēļ viņš tik pēkšņi pazuda un aizbrauca? Nebrīdinājis, neatstājis vēstuli, neiedevis adresi. Kara noslēpums? Bet kāds tur kara noslēpums, kad cilvēks aizbrauc, neatvadījies un pēc tam neko neraksta?
— Pie reizes, kādēļ jūs man pa tālruni tik cītīgi pasvītrojāt, ka viņš audzē bārdu? — jautāja Aņuta, pētījoši ielūkodamās Aleksejā:
— Tāpat, sapļāpāju, nieki, — Aleksejs pūlējās izvairīties.
— Nē, nē, sakiet! Es nelikšos mierā, sakiet. Jeb arī tas kara noslēpums?
— Kāds tur noslēpums! To vienkārši viņam mūsu profesors Vasilijs Vasiļjevičs… parakstīja, lai viņš meitenēm… lai viņš vienai meitenei vairāk iepatiktos.
— Ak tā. Tagad es visu saprotu. Tā-ā-ā!
Aņuta uzreiz kaut kā sadrūma, kļuva vecāka, it kā gaisma būtu izdzēsta viņas uz āru izspiestās zaļganās acīs, pēkšņi kļuva redzams viņas sejas bālums, sīkās kā ar adatu iezīmētās rieviņas pierē un gar acīm. Un viņa visa vecajā kara blūzē ar izbalējušo laiviņu uz tumšdzelteniem matiem šķita Aleksejam ļoti nogurusi un nopūlējusies. Tikai spilgtā, sulīgā, mazā mute ar tikko manāmām pūciņām un sīko dzimumzīmītes punktu uz virslūpas vēstīja, ka meitene vēl ir ļoti jauna, ka nez, vai viņai vēl ir divdesmit gadu.
Maskavā gadās, ka tu soļo un soļo pa plašu ielu, skaistu namu ēnā, bet tad nogriezies no šīs ielas, pasper kādus desmit soļus un tavā priekšā ir vecs piepūties namelis, zemē ieaudzis, aiz vecuma nespodriem mazu lodziņu stikliem. Tieši tādā namiņā dzīvoja Aņuta. Viņi uzkāpa otrā stāvā pa šaurām un neērtām kāpnēm, kuras oda pēc kaķiem un petrolejas. Meitene atslēdza durvis. Pārkāpuši pāri starp durvīm vēsumā novietotām pārtikas somām, bļodām un katliņiem, viņi iegāja tumšā un tukšā virtuvē, caur viņu gaitenī, piekravātā un drēbēm piekārtā, un atradās pie nelielām durvīm. Vāja vecīte izbāza galvu no pretējām durvīm.
— Anna Daņilovna, tur jums vēstule, — viņa teica un, pavadījusi jauniešus ziņkārīgu skatu, nozuda.
Aņutas tēvs bija skolotājs. Kopā ar institūtu, kurā viņš darbojās, evakuējās uz aizmuguri arī Aņutas vecāki. Divas mazas istabiņas, cieši kā mēbeļu veikals pieblīvētas ar veclaicīgām mēbelēm audekla pārvalkos, palika meitenes pārziņā. No mēbelēm, no vecajām vilnas portjerām, no sadzeltējušiem priekškariem, gleznām, oleografijām, no statuetēm un vāzītēm, kas stāvēja uz klavierēm, dvesa pretī mitrums un nolaistība.
— Jūs atvainojiet, esmu kazarmu stāvoklī, no hospitāļa eju tieši uz universitāti, bet šeit tikai atskrienu apskatīties, — teica Aņuta, sarkdama un steidzīgi kopā ar galdasegu novāca no galda visādus gružus.
Viņa atgriezās, uzklāja galdautu un rūpīgi nogludināja malas.
— Bet ja arī tieku mājā, tad esmu tik ļoti nogurusi, ka tik tikko varu aiziet līdz dīvānam un aizmiegu neizģērbusies. Par kopšanos nav ko domāt!
Pēc dažām minūtēm jau dziedāja elektriskā tējkanna. Uz galda spīdēja vecas, ar nodzisušiem sāniem figurālas tases. Uz fajansa dēlīša gulēja plānās šķēlītēs sagriezta rupjmaize, cukurtraukā pašā dibenā bija redzams sīki saskaldīts cukurs. Zem adītā, arī pagājušā gadsimta sildītāja ar vilnas pušķiem, ievilkās tēja, izplatīdama aromātu, kas atgādināja priekškara laikus, bet galda vidū mirdzēja savā zilumā neiesākta pudele divu tievu degvīna glāzīšu apsardzībā.
Meresjevu iesēdināja dziļā samta krēslā. Zaļajai samta virsdrānai cauri bija izspiedies tik daudz lūku šķiedru, ka tās nespēja noslēpt nekādi ar vilnu izrakstīti celiņi, rūpīgi piesprausti sēdeklim un atzveltnei. Bet tas bija tik mājīgs, tik veikli un glāstoši tas apņēma cilvēku no visām pusēm, ka Aleksejs tūlīt iegūlās viņā, svētlaimē izstiepis savas uztūkušās, karstās kājas.
Aņuta nosēdās viņam līdzās uz maza soliņa un raudzīdamās no lejas uz augšu kā maza meitene, atkal sāka izjautāt viņu par Gvozdjevu. Tad pēkšņi aprāvās, nolamāja sevi, sāka rosīties, vilka Alekseju pie galda.
— Varbūt iedzersiet, ko? Griša teica, ka tankisti, un, protams, arī lidotāji…
Viņa tam piestūma glāzīti. Degvīns zilgani zvīļoja spilgtajos saules staros, kas šķērsoja istabu. Spirta smarža atgādināja tālo meža lidlauku, komandieru ēdnīcu, jautro dunoņu, kas pavadīja «degvielu normu» izsniegšanu pie pusdienām. Ievērojis, ka otra glāzīte tukša, viņš jautāja: