Vilciens pieturēja pie vasarnīcu platformas. Vagonā ienāca vairāki ievainotie pidžamās, ar kruķiem un sainīšiem. Viņi, jādomā, brauca uz šejienes tirdziņu no kāda hospitāļa nama, iekārtota tādiem, kas atveseļojas. Večuks tūlīt piecēlās kājās:
— Sēdieties, balodīt, sēdieties, — un gandrīz vai ar spēku nosēdināja savā vietā sarkanmatainu puisi uz kruķiem, ar saitēm aptītu kāju. — Nekas, nekas, nerūpējieties, es tūlīt kāpšu laukā.
Lielākai ticamībai večuks ar saviem kapļiem un grābekļiem pat pavirzījās uz durvju pusi. Piena sievas sāka saspiesties uz soliem, atbrīvodamas ievainotiem vietas. Kaut kur no mugurpuses Aleksejs izdzirda nosodošu sievietes balsi:
— Kā nav cilvēkam kauna. Līdzās stāv ievainots karavīrs, viņam grūti, pavisam saspieduši, bet viņš, veselais, sēd un pat ausis nekustina. It kā pats būtu pret lodēm apvārdots, un vēl komandieris, lidotājs.
Aleksejs nosarka no šī nepelnītā apvainojuma. Viņa nāsis dusmās ietrīsējās, bet pēkšņi viņš priecīgu seju uzlēca kājās.
— Sēsties, brālīt.
Ievainotais kautrīgi atvirzījās.
— Ko jūs, biedri vecāko leitnanti Nerūpējieties, es pastāvēšu. Nav tālu, divas piestātnes.
— Sēsties, tev saka! — uzsauca viņam Meresjevs, draiskas jautrības pārņemts.
Viņš nokļuva līdz vagona sienai un piespiedās tai ar abām rokām, balstīdamies uz spieķa. Stāvēja un smaidīja. Vecīte rūtainā lakatā laikam saprata savu kļūdu.
— Ir gan tauta!… Kas tuvāk, dodiet tak vietu komandierim ar nūju. Kā nav kauna? Tu tur platmalē: citiem karš, bet tu dzīvo kā mātes azotē, izplētusies! Biedri komandier, nāciet šurp manā vietiņā. Jūs palaidiet tak, dieva dēļ, ļaujiet komandierim tikt uz priekšu!
Aleksejs izlikās, ka nedzird. Priecīgā sajūta bija apdzisusi. Šinī mirklī pavadone izsauca viņam vajadzīgo piestātni, un vilciens sāka viegli bremzēt. Spiezdamies caur pūli, Aleksejs durvīs atkal sadūrās ar večuku pensnejā. Tas viņam pameta ar acīm kā vecam paziņam.
— Bet kā, otro fronti pēc jūsu domām atklās? — viņš čukstus jautāja.
— Ja neatklās, paši tiksim galā, — atbjldēja Aleksejs, nokāpdams uz koka nerona.
Rībinādams riteņiem, skaļi taurēdams svilpi, vilciens pazuda aiz ceļa līkuma, pamezdams plānu putekļu mākoni. Platformu, uz kuras palika tikai daži pasažieri, uzreiz apņēma smaržīgs vakara klusums.
Līdz karam, te, jādomā, bija ļoti labi un mierīgi. Priežu mežs, kurš cieši ieslēdza platformu, vienmērīgi un nomierinoši šalca ar savām virsotnēm. Droši vien gadu atpakaļ šādos jaukos vakaros pa takām un celiņiem, kas veda pa ēnaino mežu uz vasarnīcām, izklīda no vilcieniem glīti ģērbtu sieviešu bari, vieglos, raibos ģērbos, trokšņaini bērni, jautri, iedegusi vīrieši: kuri atgriezās no pilsētas ar kārumu sainīšiem, vīna pudelēm — kukuļiem vasarniekiem. Nedaudzie, tagad vilciena atstātie pasažieri ar kapļiem, lāpstām, dakšām un citu dārzniecības inventāru ātri nokāpa no platformas un lietišķām sejām aizsoļoja pa mežu, nogrimuši savās rūpēs. Tikai Meresjevs ar savu spieķi atgādināja vasarnieku; viņš ar prieku noskatījās vasaras vakarā, elpoja pilnu krūti un miedza acis, sajuzdams uz ādas cauri priežu zariem saules staru silto pieskārienu.
Maskavā viņam sīki izstāstīja ceļu. Kā īsts karavīrs viņš pēc nedaudziem orientieriem bez kādām pūlēm atrada ceļu uz sanatoriju, kas atradās desmit minušu gājienā no stacijas, neliela mierīga ezera krastā. Kādreiz, pirms revolūcijas, kāds krievu miljonārs bija nolēmis uzcelt netālu no Maskavas vasaras pili, un tā, lai nekas līdzīgs nevienam nebūtu. Viņš piekodināja arhitektam, ka nežēlos naudu, lai tikai pils būtu pavisam īpatnēja. Izpatikdams patrona gaumei, arhitekts uzcēla pie ezera milzīgu teiksmainu ķieģeļu pili ar šauriem redeļu logiem, tornīšiem, lievenīšiem, ar lejām un tiltiem, ar smailiem jumtu čukuriem. Kā rupjš, neglīts plankums šī celtne bija ietriepta plašajā krievu peizažā pie paša grīšļiem aizaugušā ezera. Bet dabas skats bija jauks!
Pie ūdens, kas klusā laikā bija gluds kā stikls, drūzmējās glīts un nemierīgs jaunu apsīšu pulciņš, trīsinādams savām lapām. Vietumis balti spīguļoja kūsojošā zaļumā bērzu stumbri. Vecā sila zilganais loks ietvēra ezeru plašā robotā aplī. Un viss tas atkārtojās ačgārnā veidā ūdens spogulī, izplūzdams klusās, caurspīdīgās valgmes vēsajā zilumā. Pie šejienes saimnieka, kura ārkārtīgā viesmīlība bija pazīstama visā Krievzemē, gariem laika sprīžiem dzīvojuši daudzi ievērojami mākslinieki, un šis plašais peizažs viss kopā un saviem atsevišķiem stūrīšiem bija iemūžots daudzos audeklos kā Lielkrievijas dabas varenā un kautrā skaistuma paraugs. Šinī pilī tad arī atradās Strādnieku Zemnieku Sarkanās Armijas Gaisa spēku sanatorija. Miera laikā lidotāji te dzīvoja kopā ar savām sievām, dažkārt pat veselām ģimenēm. Kara laikā viņus te sūtīja veselības atgūšanai pēc hospitāļiem. Aleksejs ieradās sanatorijā nevis pa plato asfaltēto, bērziem apdēstīto apkārtceļa, bet pa taku, kas nāca tieši no stacijas caur mežu uz ezeru. Viņš ieradās, tā sakot, no aizmugures un neviena nemanīts pazuda lielajā un trokšņainajā barā, kas ielenca pie parades durvīm divus bāztin piebāztus autobusus.
No sarunām, no replikām, no laimīga ceļa novēlējumiem un vēlējumiem Aleksejs noprata, ka aizvada lidotājus, kuri brauc no sanatorijas tieši uz fronti. Aizbraucēji bija jautri, priecīgi satraukti, it kā viņi brauktu nevis tur, kur aiz katra mākonīša uzglūnēja nāve, bet uz saviem mierlaiku garnizoniem; pavadītāju sejās atspoguļojās nepacietība un skumjas. Aleksejs to saprata. No tā laika, kad sākās jauns milzu uzbrukums, viņš pats izbaudīja šo nepārvaramo tieksmi uz turieni. Tā brieda līdztekus tam, kā ar pieaugošu spēku risinājās notikumi un sarežģījās apstākļi. Kad militārās aprindās, tiesa, pagaidām vēl klusi un uzmanīgi tika minēts vārds «Staļingrada», šī tieksme pārvērtās mokošās skumjās un piespiedu bezdarbība hospitāļos kļuva nepanesama.