Tā, labi! Tagad — ko nozīmē noiet desmit, divpadsmit kilometru? Kilometrs, tas ir divi tūkstoši soļu, tātad desmit kilometru — divdesmit tūkstoš soļu, bet tas ir daudz, ja ņem vērā, ka pēc katriem piecsimt — sešsimt soļiem jāapstājas un jāatpūšas…
Vakar Aleksejs, lai saīsinātu ceļu, notēmēja sev kaut kādus redzamus orientierus: priedi, celmu, bedri sniegā uz ceļa — un tiecās uz tiem kā uz atpūtas vietu. Tagad viņš visu izteica skaitļu valodā, pārcēla uz soļu skaitu. Viņš nolēma atstatumu starp atpūtas vietām ieturēt ik pēc tūkstots soļiem, tas ir, ik puskilometri un atpūsties pēc pulksteņa ne vairāk kā piecas minūtes. Iznāca, ka no ausmas līdz rītam viņš varēja, kaut arī ar pūlēm, noiet kilometrus desmit.
Bet cik grūti viņam padevās pirmais soļu tūkstotis! Viņš pūlējās savu uzmanību novērst uz aprēķiniem, lai mazinātu sāpes, bet, nogājis piecsimt soļu, sāka jaukt, kļūdīties un nevarēja domāt ne par ko citu kā vienīgi par dedzinošām, drudžainām sāpēm. Un tomēr viņš nogāja šos tūkstoš soļus. Viņam vairs nebija spēka nosēsties, un viņš nogāzās ar seju sniegā un sāka kāri laizīt sērsnu. Piespiedās tai ar pieri, deniņiem, kuros pulsēja asinis, un izbaudīja neizsakāmu svētlaimību no ledusaukstā pieskāriena.
Tad viņš nodrebēja, paskatījās pulkstenī. Sekundu rādītājs notikšķināja pēdējos piektās minūtes mirkļus. Viņš šausmās paskatījās uz to, itin kā pēc tam, kad tas pabeigs savu apli, ir jānotiek kaut kam briesmīgam, bet, kad tas pieskārās skaitlim sešdesmit, tūlīt uzlēca kājās, ievaidējās un virzījās tālāk.
Līdz pusdienas laikam, kad meža krēsla sāka mirgot smalkiem saules pavedieniem, kas spiedās cauri biezām skujām, un mežā stipri iesmaržojās sveķi un atkusis sniegs, viņš bija nogājis tikai četrus šādus pārgājienus. Viņš nosēdās turpat ceļa vidū, jo viņam nebija spēka nokļūt līdz lielā bērza stumbram, kas gulēja, varbūt, tikai izstieptas rokas atstatumā. Viņš ilgi sēdēja nolaidis plecus, neko nedomādams, neko neredzēdams un nedzirdēdams, nesajuzdams pat izsalkumu.
Nopūtās, ieņēma mutē dažus sniega gabaliņus un, pārvarēdams ķermeni lencošo stingumu, izvilka no kabatas sarūsējušo kārbu, atvēra to ar dunci, uz kura bija vācu uzraksts. Viņš iebāza mutē sasalušu negaršīgu tauku gabalu, gribēja to norīt, bet tauki izkusa, viņš sajuta mutē to garšu, un viņu pēkšņi pārņēma tāds izsalkums, ka ar pūlēm piespieda sevi atrauties no kārbas un sākt ēst sniegu, lai tikai kaut ko varētu rīt.
Pirms došanās tālākā ceļā viņš nogrieza paegļa nūjas. Viņš balstījās uz tām, bet iešana kļuva arvien grūtāka.
6.
Trešā ceļa diena pa dziļu mežu, kur Aleksejs neredzēja nevienas cilvēka pēdas, iezīmējās ar negaidītu notikumu.
Viņš pamodās līdz ar pirmiem saules stariem, drebēdams no aukstuma un iekšējā drudža. Kombinezona kabatā viņš atrada šķiltavu, ko piemiņai viņam bija pagatavojis no šautenes patronas bortmehāniķis Jura. Viņš bija pavisam aizmirsis tās un par to, ka var un vajag iekurt uguni. Nolauzis no egles, zem kuras gulēja, sausus sūnainus zariņus, viņš tos pārsedza ar skujām un aizdedzināja. Dzeltenas, spriganas liesmiņas izlauzās no zilpelēcīgiem dūmiem. Sveķainais, sausais koks iedegās ātri un jautri. Liesma pārsviedās uz skujām un, vēja uzpūsta iedegās stenēdama un šņākdama.
Ugunskurs sprakstēja un sīca, izplatīdams asu, svētīgu svelmi. Aleksejam kļuva patīkami, viņš atrāva kombinezona ātrslēdzēju, izvilka no blūzes kabatas dažas nobružātas vēstules, rakstītas vienā un tai pašā apaļā, centīgajā rokrakstā, izņēma no vienas aploksnes slaidas meitenes ģīmetni, raibā, ziedainā ģērbā, kura sēdēja zālē, pievilkusi kājas. Viņš ilgi skatījās tajā, tad no jauna rūpīgi ietina celofānā, ielika vēstulē, un, domīgi paturējis rokās, noglabāja atkal kabatā.
— Nekas, nekas, viss būs labi, — viņš teica, griezdamies tā kā pie meitenes, kā pie sevis un domīgi atkārtoja: — Nekas…
Tagad jau parastu kustību viņš norāva no kājām untes, attina kaklauta gabalus, uzmanīgi aplūkoja kājas. Tās bija vēl vairāk uztūkušas. Pirksti bija izplētušies uz visām pusēm, kā kad pēdas būtu no gumijas un tās būtu gaisu piepūstas. Krāsa viņam bija vēl tumšāka kā vakar.
Aleksejs nopūtās, atvadījies no izdzisušā ugunskura, un soļoja tālāk pa ceļu, čirkstinādams nūjas pa noledojušo sniegu, kozdams lūpās un dažbrīd zaudēdams samaņu. Pēkšņi starp citiem meža trokšņiem, kurus pieradusī auss gandrīz vairs neuztvēra, viņš izdzirda tālumā darbojošos motoru troksni. Sākumā viņam likās, ka tas viņam rēgojas aiz noguruma, bet motori rūca arvien stiprāk, te iekaukdamies uz pirmā ātruma, te apklustot. Acīmredzot tie bija vācieši, un brauca viņi pa šo pašu ceļu. Aleksejs juta, ka viņam iekšā viss sastinga.
Bailes piedeva Aleksejam spēkus. Aizmirsis nogurumu, sāpes kājās, viņš nogriezās no ceļa pa neskarto sniegu līdz biezajām jauneglītēm un šeit, iegājis biezoknī, nogulās sniegā. No ceļa viņu, protams, bija grūti pamanīt; viņam turpretim ceļš bija skaidri pārredzams, pusdienas saules apspīdēts, kura jau stāvēja pār egļu galotņu robainiem zediņiem.
Troksnis tuvojās. Aleksejs atcerējās, ka pamestā ceļa sniegā skaidri saredzamas viņa vientuļās pēdas. Bet aiziet prom no šējienes bija par vēlu, priekšējās mašīnas motors dūca kaut kur pavisam tuvu. Aleksejs vēl ciešāk iespiedās sniegā. Vispirms pazibēja starp zariem plakana, cirvim līdzīga bruņu mašīna, ar kaļķiem nokrāsota. Līgodamās un ķēdes žvadzinādama, viņa tuvojās vietai; kur Alekseja pēdas iegriezās mežā. Aleksejs aizturēja elpu. Bruņu mašīna neapstājās. Aiz bruņu mašīnas gāja maza, vaļēja kāpurķēžu automašīna. Viens stāvā naģenē, ierāvis degunu brūnā ādas apkaklē, sēdēja līdzās šoferim, bet aiz tiem augstā sēdeklī klanījās automatiem bruņoti kareivji, pelēki zaļos šineļos un bruņu cepurēs. Gabaliņu nopakaļus, sprauslādams un kāpurķēdes žvadzinādams, nāca vēl viens, jau liels kāpurķēžu automobilis, uz kura rindā sēdēja kādi piecpadsmit vācieši.