Aleksejs atmostas ar neizprotamu nemiera sajūtu. Klusums. Caur degunu viegli šņākdams, guļ majors.Spokains mēnesnīcas stabs, šķērsodams istabu, atdūries grīdā. Kādēļ pēkšņi atgriezās šo briesmīgo dienu tēli, kurus Aleksejs gandrīz nekad neatcerējās, un ja arī sāka atcerēties, tad tie viņam šķita kā murgu stāsts? Vienmērīgas un klusas skaņas, miegainas čalas līdz ar smaržīgo nakts gaisa vēsumu plūst mēnesnīcas spoži apgaismotajā, plaši atvērtajā logā.
Tās brīžiem satraukti uzplūst, brīžiem atslābst, attālinādamās, brīžiem trauksmaini sastingst uz šņācošas nots. Tas ir sils, kas šalc aiz loga.
Piecēlies gultā sēdus, lidotājs klausās priežu noslēpumainajās šalkās, tad spēji nopurina galvu, it kā atgaiņādamies no rēgiem un atkal viņu pārņem spītīga, jautra enerģija. Sanatorijā viņam pienākas pavadīt divdesmit astoņas dienas. Pēc tam izšķirsies, vai viņš vēl karos, lidos, dzīvos, vai arī viņam mūžīgi tramvajā dos vietu, kur apsēsties un pavadīs līdzjūtīgiem skatiem. Tātad, katra šo garo un tai pašā laikā īso divdesmit astoņu dienu minūte ir jāizmanto cīņai par to, lai kļūtu īsts cilvēks.
Sēdēdams gultā dūmakainā mēness gaismā, majora krākšanas pavadījumā Aleksejs sastādīja vingrojumu plānu. Viņš šeit ietilpināja rīta un vakara rosmes, iešanu, skriešanu, speciālus kāju vingrinājumus, un, kas sevišķi viņu aizrāva un solīja vispusīgi attīstīt viņa pielāgotās kājas, bija ideja, kas tam iešāvās prātā sarunas laikā ar Zinočku.
Viņš nolēma mācīties dejot.
3 .
Klusā, skaidrā augusta pusdienas laikā, kad viss dabā laistījās un mirdzēja, bet pēc kaut kādām vēl nemanāmām pazīmēm karstā gaisā jau bija sajūtamas klusas novīšanas skumjas, sīkas, maigi starp krūmiem burbuļojošas urgas krastā, mazā smilšainā laukumiņā sauļojās daži lidotāji.
Karstuma nogurdināti viņi snauda, un pat nenogurstošais Burnazjans klusēja, ieracis siltās smiltīs savu sakropļoto, neveikli pēc ievainojuma saaugušo kāju. Viņi gulēja, noslēpti garāmgājēju acīm aiz pelēkām lazdu lapām, bet viņiem bija redzams zaļā zālē iemītais celiņš, kas stiepās pa nogāzi virs džūkstes. Uz šī celiņa Burnazjans, kurš noņēmās ar savu kāju, ieraudzīja skatu, kas to pārsteidza.
No meža, strīpotās pidžamas biksēs, zābakos apautām kājām, bet bez krekla iznāca vakarējais jaunatnācējs. Palūkojās visapkārt, nevienu neieraudzīja, un pēkšņi metās skriet jocīgiem lēcieniem, piespiedis sāniem elkoņus. Noskrēja kādus divsimt metrus un pārgāja uz soli, smagi elsdams, viss vienos sviedros. Atelsās, atkal metās skriet. Viņa ķermenis spīdēja kā nodzīta zirga sāni. Burnazjans klusēdams norādīja biedriem uz skrējēju. Viņi sāka to novērot caur krūmiem. No šiem mazsarežģītiem vingrinājumiem jaunais aizelsās, viņa sejā laiku pa laikam parādījās sāpju grimases, dažbrīd viņš ievaidējās, bet atkal un atkal skrēja.
— Ei draugs! Vai tev Znamensku lauri mieru nedod? — nenocietās beidzot Burnazjans.
Jaunais apstājās. Nogurums un sāpes it kā pazuda no viņa sejas. Viņš vienaldzīgi paskatījās uz krūmiem un, neko neatbildējis, iegāja mežā savādā, ļodzīgā gaitā.
— Kas tas ir par cirkus klaunu? Prātu zaudējis? — neizpratnē jautāja Burnazjans.
Majors Stručkovs, nupat kā pamodies no snaudiena, paskaidroja:
— Viņam nav kāju. Viņš trenējas uz protēzēm, viņš grib atgriezties iznīcinātāju aviācijā.
Kā ar aukstu ūdeni aplēja šos sakarsušos cilvēkus. Viņi uzlēca kājās, sāka runāt visi reizē. Visus pārsteidza, ka puisis, pie kura tie neko nebija novērojuši, izņemot jocīgo gaitu, izrādījās bez kājām. Viņa ideja, lidot bez kājām iznīcinātājā, tiem likās muļķīga, neticama, pat zaimojoša. Atcerējās gadījumus, kad cilvēkus nieku dēļ, par to, ka bija zaudējuši divus pirkstus rokai, nervu dēļ vai plakanās pēdas dēļ atlaida no aviācijas. Pilotu veselībai vienmēr, pat kara laikā uzstādīja prasības daudzkārt lielākas, salīdzinot ar citām karaspēka nozarēm. Beidzot, likās pilnīgi neiespējami vadīt tādu smalku un jutīgu mašīnu, kāds ir iznīcinātājs, ja kāju vietā ir protēzes.
Protams, visi bija vienis prātis, ka Meresjeva iedoma nav realizējama. Bet drošais, fanātiskais bezkāja sapnis visus aizrāva.
— Tavs draugs vai nu bezcerīgs idiots, vai liels cilvēks, — strīdu noslēdza Burnazjans, — vidus ceļa viņam nav.
Vēsts par to, ka sanatorijā dzīvo bezkājis, kurš sapņo lidot iznīcinātājā, zibens ātrumā izplatījās sanatorijā. Jau pusdienas laikā Aleksejs izrādījās vispārējās uzmanības centrā. Kaut gan pats, likās, viņš šo uzmanību neredzēja. Un visi, kas novēroja viņu, kas redzēja un dzirdēja, cik viņš aizrautīgi smejas par saviem kaimiņiem pie galda, daudz un garšīgi ēda, pēc tradīcijas teica vajadzīgā daudzumā komplimentus glītajām pasniedzējām, kā viņš pastaigājas parkā biedru vidū, mācījās spēlēt kroketu un pat sita bumbu volejbola laukumā, neatrada viņā nekā neparasta, izņemot gauso, lēkājošo gaitu. Viņš bija pārāk parasts. Pie viņa tūlīt pierada un nepiegrieza vairs vērību.
Otrā dienā pēc savas ierašanās sanatorijā vakarpusē Aleksejs ieradās kancelejā pie Zinočkas.
Viņš tai galanti pasniedza lapā ietītu pusdienas cepumu un, bez kautrēšanās nosēdies pie galda, jautāja viņai, kad viņa domā izpildīt savu solījumu.