— Kādu? — viņa jautāja, augsti pacēlusi nokrāsoto uzaču lokus.
— Zinočka, jūs apsolījāt izmācīt mani dejot.
— Bet… viņa mēģināja protestēt.
— Man teica, ka jūs esot tik apdāvināta skolotāja, ka tie, kam nav kāju, jūsu vadībā iemācoties dejot, bet normālie turpretim paliekot ne tikai bez kājām, bet zaudējot arī galvu, tā bija ar Fedju. Kad sāksim? Netērēsim velti laiku.
Nē, šis jaunais viņai noteikti patika. Bez kājām — un jāmāca dejot. Bet kādēļ gan ne? Viņš ļoti simpātisks, melnīgsnējs, ar vienmērīgu sārtumu, kas pārklāj viņa vaigu tumšo ādu, ar skaistiem viļņainiem matiem. Viņš iet gluži kā vesels un acis viņam interesantas, tādas šķelmīgas un mazliet arī skumjas. Dejas Zinočkas dzīvē ieņēma diezgan svarīgu vietu. Viņai patika un viņa tiešām prata dejot… Nē, bet Meresjevs — noteikti var iztikt!
Īsāk sakot, viņa bija ar mieru.Viņa izstāstīja, ka mācījusies dejot pie visos Sokoļmkos pazīstamā Boba Gorohova, kas savukārt ir visā Maskavā jau pavisam slavenā Poļa Sudakovska, deju skolotāja kaut kur kara akadēmijās un pat Ārlietu komisariātā klubā, labākais skolnieks un sekotājs; ka viņa ir mantojusi no šiem lieliem cilvēkiem labākās salonu deju tradīcijas un ka viņa, kas tur īpašs, iemācīs dejot arī viņu, kaut gan nav sevišķi pārliecināta, vai var dejot, ja nav īstu kāju. Noteikumi tika uzstādīti stingri: viņš būs paklausīgs un uzcītīgs, centīsies viņā neiemīlēties — tas traucē mācīšanos — bet galvenais, viņš nedrīkst būt greizsirdīgs, kad viņu uzlūgs citi kavalieri, jo dejojot ar vienu, var ātri diskvalificēties, un tas vispār ir garlaicīgi.
Meresjevs bez ierunām pieņēma noteikumus. Zinočka sapurināja savu matu liesmas un, veikli likdama savas slaidās mazās kājiņas, turpat kancelejā parādīja viņam pirmos soļus. Kādreiz Meresjevs braši dejoja «krievu deju» un vecās dejas, kādas spēlēja Kamišinas pilsētas dārziņā ugunsdzēsēju komandas orķestris. Viņam bija ritma sajūta, un viņš viegli uztvēra jautro mākslu. Grūtības viņam sagādāja tas, ka rīkoties un pie tam veikli, manevrējoši, vajadzēja nevis ar dzīvām, elastīgām, kustīgām kājām, bet ādas ierīci, pielāgotu ceļgaliem ar siksnu palīdzību.
Bija nepieciešama necilvēcīga piepūle, muskuļu, gribas sasprindzinājums, lai ar ceļgalu palīdzību piespiestu dzīvot smagās, nekustīgās protēzēs.
Un viņš piespieda tās padoties. Katrs jauniestudētais posms, ko bija teorizējis slavenais Pols Sudakovskis, piesātināts lieliskiem, skaļiem vārdiem, sagādāja tam lielu prieku. Katrs jauns solis viņu uzjautrināja kā zēnu. To iestudējis, viņš sāka griezt sev apkārt un sviest griestos savu skolotāju, svinēdams uzvaru pats pār sevi. Un neviens, un vispirmām kārtām viņa skolotāja, nevarēja iedomāties, kādas sāpes viņam sagādā visa šī sarežģītā, daudzpusīgā mīdīšanās, par kādu cenu viņš pērk šo māku. Neviens neievēroja, ka kopā ar sviedriem, smaidīdams, ar nevērīgu žestu viņš noslauka no sejas nejaušas asaras.
Reiz viņš atkliboja savā istabā pilnīgi izmocījies, salauzts un jautrs.
— Mācos dejot! — viņš svinīgi paziņoja majoram Stručkovam, kas domās nogrimis stāvēja pie loga, aiz kura klusi dzisa vasaras diena un pēdējie saules stari dzeltenīgi mirgoja starp koku galotnēm.
Majors klusēja.
— Un iemācīšos! — stūrgalvīgi piebilda Meresjevs, ar labpatiku nosviezdams no kājām protēzes un no visa spēka skrāpēdams ar nagiem siksnu nospiestās kājas.
Stručkovs nepagriezās, bet izdvesa Kaut kādu jocīgu skaņu, it kā ieraudājās, un viņa pleci tai brīdī sarāvās uz augšu. Aleksejs klusēdams palīda zem segas. Savādas lietas notika ar majoru. Šis ne visai jaunais cilvēks, kurš vēl nesen atpakaļ uztrauca palātu ar savu jautro cinismu un zobgalīgo sieviešu kārtas ignorēšanu, piepeši iemīlējās, iemīlējās kā piektās klases skolnieks, neapdomīgi, nevaldāmi un, ak vai, liekas arī bezcerīgi. Vairākkārtīgi viņš skrēja uz sanatorijas kanceleju zvanīt uz Maskavu Klaudijai Mihailovnai. Ar katru aizbraucēju sūtīja viņai puķes, ogas, šokolādi, rakstīja zīmītes un garas vēstules un bija līksms, jokojās, kad viņam pasniedza pazīstamo aploksni.
Bet viņa negribēja par viņu ne dzirdēt, nedeva nekādas cerības, pat nesaudzēja viņu. Viņa rakstīja, ka mīl citu, mirušu, majoram pa draugam ieteica atstāt un aizmirst viņu, velti nešķiest naudu un netērēt laiku. Lūk, šis lietišķais, sausais tonis, draudzīgas līdzjūtības tonis, tik apvainojošs mīlestības lietās, spieda viņu zaudēt pašsavaldīšanos.
Aleksejs jau bija nolicies gultā, apsedzies un diplomātiski klusēja, kad majors pēkšņi atsviedās no loga, sāka viņu kratīt aiz pleciem un kliedza pie pašas auss.
— Nu ko, ko viņai vajag? Vai es neko neesmu vērts? Vai es esmu kāds kroplis, vecis vai kāds nelietis? Cita viņas vietā… Bet ko tur runāt!
Viņš atkrita krēslā, saņēma galvu delnās un sagrīļojās tā, ka pat krēsls ievaidējās.
— Viņa tak ir sieviete! Viņai tak ir jāsajūt pret mani, nu, kaut vai ziņkārība. Jo viņu, neganto, tak mīl un kā mīl!… Eh, Ļoška, Ļoška! Tu viņu pazini, šo jūsējo… Nu pasaki, kas viņā pārāks par mani, kas sien viņas sirdi pie tā? Gudrs, skaistulis? Kas viņš par tādu varoni bija?
Aleksejs atcerējās komisāru Vorobjovu, viņa lielo, uztūkušo ķermeni, kas dzeltens gulēja palagos, un sievieti sastingušu pār viņu sievietes sāpju mūžsenā pozā un šo negaidīto stāstu par to, kā sarkanarmieši gājuši caur tuksnesi.
— Viņš, major, bija īsts cilvēks, boļševiks. Lai dievs dod arī mums tādiem kļūt.
4.
Sanatorijā izplatījās ziņa, kas likās neticama: lidotājs bez kājām… aizrāvies ar dejām.