«Mans mīļais, — viņa rakstīja, — kas tā par mīlestību, ja tā baidās no upuriem? Nav tādas mīlestības, mīļais, bet ja arī ir, tad pēc manām domām tā nav nekāda mīlestība. Tagad es neesmu veselu nedēļu mazgājusies, staigāju biksēs, zābakos, no kuriem pirksti lien pa visām malām ārā. Esmu tā nodegusi, ka āda iet nost grīstēm, bet zem tās tāda nelīdzena, violeta. Ja es nogurusi, netīra, vāja un neglīta atnāktu tagad pie tevis no šejienes, vai tu mani atgrūstu un pat nosodītu? Jociņš tu tāds! Kas ar tevi arī notiktu, brauc mājā un zini, ka es tevi vienmēr, un kāds tu arī būtu, gaidu. Es daudz domāju par tevi un, iekāms nebiju nokļuvusi «ierakumos», kur mēs visi guļam akmens miegā, tik tikko aizvilkušies līdz savām nārām, es tevi bieži redzēju sapnī. Un tu zini: kamēr esmu dzīva, tev ir vieta, kur tevi gaida, vienmēr gaida, kāds tu arī būtu, gaida… Tu raksti, ka ar tevi kaut kas var notikt karā. Bet ja ar mani «ierakumos» notiktu kāda nelaime, ja mani sakropļotu, vai tu mani atstātu? Atceries, fabrikas skolā mēs rēķinājām algebras uzdevumus ar atvietošanas metodi? Ieliec mani savā vietā un padomā. Tev būs kauns par šiem taviem vārdiem…»
Meresjevs ilgi lasīja vēstuli. Saule dedzināja, žilbinoši atspoguļodamās tumšajā ūdenī, čaukstēja niedres un zaļās, samtainās spāres bez trokšņa lidoja no viena kalmes zobentiņa uz otru. Manīgās vabolītes uz garām, tievām kājiņām skraidīja pa gludo ūdeni gar niedru saknēm, pamezdamas aiz sevis mežģīnainu, līganu sliedi. Mazs vilnītis klusi laizīja smilšaino krastu.
«Kas tā ir? — domāja Aleksejs. — Priekšsajūta, spēja uzminēt?» «Sirds - pareģe» — kādreiz teica māte. Vai ierakumu dzīves grūtības padarījušas meiteni gudrāku un viņa ar instinktu sapratusi to, ko viņš tai neiedrošinājās teikt? Viņš vēlreiz pārlasīja vēstuli. Nē, tur nav nekādas priekšsajūtas, kur viņš to rāvis! Viņa vienkārši atbild uz viņa vārdiem. Bet kā atbild!
Aleksejs nopūtās, lēni izģērbās, nolika drēbes uz akmeņa.
Viņš vienmēr peldējās šeit, šinī viņam zināmā līcītī pie smilšu strēles, ko sedza čaukstošo niedru siena. Noņēmis protēzes, viņš lēni nolaidās no akmeņa un, kaut arī ļoti sāpēja kāju stumbeņi, ejot pa rupjo smilti, viņš nemetās četrrāpus. Viebdamies no sāpēm, viņš ielīda ezerā un iegremdējās aukstajā stingajā ūdenī. Atpeldējis no krasta, viņš nogūlās uz muguras un sastinga. Viņš redzēja debesis, zilas, bezcerīgas. Steidzīgā barā slīdēja, viens otru grūstīdami, sīki mākoņi, apzeltītām malām. Apgriezies, viņš ieraudzīja krastu, apgāztu uz mutes ūdenī, it kā atkārtotu gaišzilā, vēsā līmenī, dzeltenas ūdens rozes, kas šūpojās starp apaļajām, uz ūdens peldošajām lapām, baltus, spārnotus liliju plankumus.
Pēkšņi viņš iedomājās Oļu uz sūnaina akmens, kādu viņš to redzēja sapnī. Viņa sēdēja raibā ģērbā, kājas pārkārusi akmenim. Tikai kājas nesniedza ūdeni. Divi stumbeņi šūpojās, nesniegdami līmeni. Aleksejs sita ar dūri ūdenī, lai parādība izgaistu. Nē, atvietošanas metode, ko Oļa tam ieteica, viņam nepalīdzēja.
5.
Stāvoklis dienvidos sarežģījās. Jau labu laiku avīzes nerakstīja par kaujām pie Donas. Pēkšņi Informbiroja ziņojumā parādījās Donas kreisā krasta staņicu nosaukumi, kas atradās ceļā uz Volgu un Staļingradu. Tiem, kas nepazina turienes vietas, šiem nosaukumiem nebija lielas nozīmes. Bet Aleksejs, kurš bija uzaudzis tai pusē, saprata, ka Donas nocietinājumu līnija pārrauta un karš pārsviedies pie Staļingradas sienām.
Staļingrada! Šo vārdu vēl neminēja ziņojumos bet tas bija visiem uz lūpām. 1942. g. rudenī to izrunāja ar bailēm, ar sāpēm, par to runāja ne kā par pilsētu, bet kā par tuvu, nāves briesmās atrodošos cilvēku. Meresjevam šis kopējais uztraukums pavairojās tādējādi, ka Oļa atradās kaut kur tur stepē pie pilsētas un kas zina, kādus pārbaudījumus viņai nāksies izturēt! Viņš tai rakstīja tagad katru dienu. Bet ko nozīmēja šīs vēstules, adresētas uz kaut kādu lauku pastu? Vai tās viņu atradīs atkāpšanās jūklī, milzu kaujas peklē, kura iesākās Pievolgas stepē.
Lidotāju sanatorija bija satraukta kā skudru pūznis, kuram uzmin ar kāju. Pie malas bija nosviestas visas parastās nodarbības: dambrete, šahs, volejbols, kluči, mūžīgais frontes domino un «acīte», kuru asu izjūtu meklētāji paklusām sita ezermalas krūmājā. Nekas vairs nepatika. Stundu pirms celšanās uz pirmo radio pārraides ziņojumu septiņos no rīta salasījās pat visslinkākie. Kad ziņojuma epizodēs minēja lidotāju varoņdarbus, visi staigāja sapīkuši, uzbruka māsām, bija neapmierināti ar režīmu un ēdienu, it kā sanatorijas administrācija būtu vainīga, ka viņiem tādā karstā laikā jāslaistās šeit, saulē, meža klusumā pie spoguļgludā ezera, bet nevis jācīnās tur virs Staļingradas stepēm.
Beigu beigās sanatorijas viesi paziņoja, ka viņiem pietiek atpūsties un pieprasīja viņus pirms termiņa nosūtīt uz aktīvām daļām.
Pie vakara atbrauca bruņoto gaisa spēku komplektēšanas nodaļas komisija. No putekļainās mašīnas izkāpa vairāki komandieri ar medicīniskā dienesta zīmotnēm. No priekšējā sēdekļa smagi piecēlās, balstīdamies ar rokām atzveltnī, bruņoto gaisa spēku ievērojamais ārsts, medicīniskā dienesta pulkvedis Mirovoļskis, smags resnis, kuru lidotāji mīlēja par tēvišķīgo izturēšanos pret viņiem. Vakariņu laikā paziņoja, ka komisija no rīta uzsāks veselāko izlasi, kas vēlas pirms termiņa izbeigt atvaļinājumu, lai nekavējoties dotos uz daļām.