— Bet šai lietā nepieciešams velnišķīgs treniņš. Redziet, viņš trenējās desmit gadus. Nepieciešams iemācīties rīkoties ar protēzēm kā ar savām kājām, — pulkvedis teica piekāpīgāk.
Šeit Aleksejs necerēti saņēma pastiprinājumu. Zinočka steidzīgi atstāja savu galdiņu, lūdzoši salika uz krūtīm rociņas un nosarkdama tā, ka viņas deniņi pārklājās sviedru pērlītēm, murmināja:
— Biedri pulkvedi, jūs paskatieties, kā viņš dejo! Labāk par visiem veseliem. Nu, goda vārds!
— Kā dejo? Kas par velna būšanu? — pulkvedis paraustīja plecus un labsirdīgi saskatījās ar komisijas locekļiem.
Aleksejs ar prieku pieķērās Zinočkas idejai.
— Jūs nerakstiet ne «jā», ne «nē». Atnāciet šovakar pie mums uz dejām. Jūs pārliecināsities, ka es varu lidot.
Tuvojoties durvīm, Aleksejs spogulī redzēja, ka komisijas locekļi par kaut ko dzīvi sarunājas.
Pirms pusdienas Zinočka sameklēja Alekseju nolaistā parka biezoknī. Viņa stāstīja, ka komisija, kad viņš izgājis, vēl ilgi par viņu spriedusi un pulkvedis teicis, ka Meresjevs esot neparasts puisis un varbūt, kas zina, tiešām lidos. Krievu cilvēkam nekas nav neiespējams! Uz to viens no komisijas locekļiem atbildējis, ka aviācijas vēsture tādus piemērus nezina. Pulkvedis viņam atbildējis, ka aviācijas vēsture daudz ko nezinājusi un padomju ļaudis viņai daudz iemācījuši šinī karā.
Pēdējā vakarā pirms šo atlaisto brīvprātīgo, un tādu sanatorijā izrādījās ap divsimt cilvēku, nosūtīšanas Aktivajā Armijā dejas sarīkoja ar paplašinātu programu. No Maskavas smagā mašīnā ieradās kara orķestris. Ragu muziķa trīcināja torņu režģu logus, priekšnamus un gaiteņus. Bez pārtraukuma, vienos sviedros dejoja lidotāji. Starp viņiem, jautrs, veikls, kustīgs visu laiku dejoja Meresjevs ar savu zeltmataino dāmu. Pāris bija izmeklēts.
Pulkvedis Mirovoļskis, kurš sēdēja atvērta loga tuvumā pie kausa vēsa alus, nenovērsa acis no Meresjeva un viņa partneres ar ugunssarkanajiem matiem. Viņš bija ārsts, vēl vairāk, viņš bija kara ārsts. No neskaitāmiem piemēriem viņš zināja, kā atšķiras protēzes no dzīvām kājām. Un, lūk, tagad, novērojot melnīgsnējo, spēcīgo lidotāju, kurš skaisti vadīja savu mazo, daiļo dāmu, viņš nekādi nevarēja atbrīvoties no domas, ka viss tas ir kaut kāda sarežģīta mistifikācija. Beidzot, pēc tam kad lidotājs aplaudējošu roku lokā braši nodejoja «bāriņu» un turklāt ar saucieniem, sizdams plaukstām pa gūžām, vaigiem — un tad, sakarsis un priecīgi satraukts izspraucās pie pulkveža, tas cienībā paspieda viņam roku. Meresjevs klusēja, bet viņa acis, kas nenovērsdamās skatījās pulkvedī, lūdza, prasīja atbildi.
— Es, kā jūs zināt, nedrīkstu jūs sūtīt uz daļu, Bet es jums uzrakstīšu rezolūciju kadru pārvaldei. Es uzrakstīšu mūsu domas, ka, attiecīgi trenējoties, jūs varēsiet lidot. Īsāk sakot, jebkurā gadījumā skaitiet manu balsi jums par labu, — atbildēja pulkvedis.
Viņš izgāja no zāles zem rokas ar sanatorijas priekšnieku, arī padzīvojušu kara ārstu — abi sajūsmināti un lielā neizpratnē. Pirms gulēt iešanas, ar papirosiem rokās, viņi vēl ilgi sprieda par to, ko gan visu var panākt padomju cilvēks, ja viņš kaut ko pa īstam nodomājis panākt…
Tai laikā, kad lejā vēl dimdēja mūzika un, logu taisnstūros atspoguļotas, kustējās pa zemi dejotāju ēnas, Aleksejs Meresjevs sēdēja augšā, stingri noslēgtā vannas istabā, līdz asinīm sakodis lūpas, iegremdējis kājas aukstā ūdenī. Gandrīz zaudēdams no sāpēm samaņu, viņš mērcēja ūdenī asiņainās čūlas un lielos noberzumus, kas bija radušies no trakās protēžu kustības
Kad pēc stundas majors Stručkovs ienāca istabā, Meresjevs nomazgājies, svaigs, sukāja spoguļa priekšā savus slapjos viļņainos matus.
— Tevi Zinočka meklē. Kaut būtu vai gājis pastaigāties ar viņu uz šķiršanos. Žēl meitenes.
— Iesim abi, Pāvel Ivanovič, nu iesim, vai tu nevari? — Sāka lūgties Meresjevs.
Doma palikt vienatnē ar šo jauko, jokaino meiteni, kas tik centīgi mācīja viņu dejot, bija viņam nepatīkama. Pēc Oļas vēstules viņš tās klātbūtnē jutās nospiests. Un tagad viņš neatlaidīgi vilka Stručkovu sev līdz, iekāms tas, neapmierināti rūkdams, nesniecās pēc cepures. Zinočka gaidīja balkonā. Rokās viņa turēja gluži applūkātu puķu pušķi. Puķu kausiņi un ziedlapiņas, saplosīti un sadriskāti, klāja grīdu pie viņas kājām. Izdzirdusi Alekseja soļus, viņa visa padevās uz priekšu, bet, ieraudzījusi, ka viņš nav viens, kļuva bēdīga un sarāvās.
— Iesim atvadīties no meža, — bezbēdīgā tonī teica Aleksejs.
Viņi saķērās rokās un klusēdami virzījās pa veco liepu aleju.
Viņiem zem kājām, pa zemi, nosētu mēnesnīcas palsās gaismas plankumiem, kustējās ogļmelnas ēnas un drīz te, drīz citā vietā kā izsvaidītas zelta naudas ripas mirdzēja pirmās rudens lapas. Aleja beidzās. Viņi iznāca no parka un pa mitro, sirmo zāli tuvojās ezeram. Ieplaka kā ar baltu aitas kažokādu bija noklāta ar biezas, saplosītas, vālainas miglas autu: Tas lipa pie zemes un, apņēmis viņus līdz vidum, noslēpumaini mirgoja un elpoja aukstā mēness gaismā. Gaiss bija mitrs, piesātināts ar auglīgām rudens smaržām un vietumis vēss un pat auksts, bet vietumis silts un spiedīgs, kā kad šinī miglas ezerā būtu bijuši kaut kādi savi avoti, savas siltās un aukstās strāvas.
— Izskatās, ka mēs esam milži un ejam virs mākoņiem, ko? — domīgi teica Aleksejs, juzdamies neveikli, kad manīja, ka mazā stiprā meitenes roka cieši piespiežas viņa elkonim.
— Iznāk, ka mēs esam muļķi, saslapēsim kājas un aizbraucot saķersim iesnas, — norūca Stručkovs, nogrimis kaut kādās savās skumjās pārdomās.
— Man, salīdzinot ar jums, ir zināmas priekšrocības. Es neko nevaru saslapēt un sasaldēt, — smīnēja Aleksejs.