Zinočka viņus vilka uz miglas klāto ezeru.
— Iesim, iesim, tur pašreiz vajag būt sevišķi jauki.
Viņi tik tikko neiebrida ūdenī un izbrīnā apstājās, kad tas caur pūkainām miglas šķipsnām tumši iemirdzējās kaut kur jau pavisam tuvu zem kājām. Blakus izrādījās laipas un līdzās tikko manāmi iezīmējās laivas tumšais siluets. Zinočka pazuda tumsā un atgriezās ar irkļiem. Nostiprināja dullus, Aleksejs sēdās pie irkļiem. Zina ar majoru novietojās līdzās uz priekšējā sēdekļa. Laiva lēni virzījās klusā ūdenī, drīz ienirdama miglā, drīz izslīdēdama klajā, kura spodrinātā melnumā mēnesnīca bagātīgi bija piebārstījusi sudrabu. Viņi domāja katrs savu domu. Nakts bija klusa, ūdens zem irkļiem sabirza dzīvsudraba lāsēs un likās tik pat smags. Dobji klabēja duļļi, kaut kur un jau pavisam no tālienes tikko sadzirdami skanēja virs ūdens raudošais, neprātīgais ūpja vaids.
— Pat ticēt grūti, ka tuvumā karo… — klusi teica Zinočka.
— Rakstīsiet man, biedri? Piemēram, jūs Aleksej Petrovič, atrakstīsiet kaut drusku? Gribat, es jums iedošu atklātnītes ar savu adresi. Uzrakstiet: dzīvs, vesels, sveicinu un pastkastītē, jā?
— Nē, brālīši, ar kādu prieku braucu! Pie velna, diezgan, pie darba! — iesaucās Stručkovs.
Un atkal visi apklusa. Dobji skalojās gar laivas dibenu sīki un glāstoši viļņi. Skaļi un miegaini čaloja ūdens laivas priekšgalā, stingriem, zibošiem mezgliem mutuļoja zem stūres.
Migla pamazām izklīda un varēja jau redzēt, ka no pat krasta līdz laivai stiepjas, gaišzili mirgodams, līgans mēnesstilts un kā vietumis pazibēja ūdens rožu un liliju plankumiņi.
— Uzdziedāsim, ko? — ieteicās Zinočka un, nesagaidījusi atbildi, uzsāka dziesmu par sērmūksli.
Viņa sēri nodziedāja pirmo rindkopu un tad ar dziļu un spēcīgu baritonu viņai pievienojās majors Stručkovs Viņš nekad agrāk nedziedāja, un Aleksejs pat nenojauda; ka viņam tāda jauka, samtaina balss. Un, lūk, virs ūdens līmeņa plaši skanēja šī dziesma, domīga un kaisla. Divas jaunas balsis, vīrieša un sievietes, sēroja, viena otru atbalstīdamas. Aleksejs atcerējās slaido sērmūksli ar vientuļo tumšsārto ķekaru, kas auga pie viņa istabas loga, atcerējās plataci Varju no apakšzemes sādžiņas; tad viss izgaisa: ezers, šī teiksmainā mēness gaisma, laiva, lidotāji — un viņš ieraudzīja sev priekšā meiteni no Kamišinas, bet nevis to Oļu, kas fotogrāfijā sēdēja ar pīpenēm piekaisītā pļavā, bet kaut kādu jaunu, nepazīstamu, nogurušu, lāsainiem no iedeguma vaigiem un saplaisājušām lūpām, notraipītā blūzē, lāpstu rokās, kaut kur tur stepēs pie Staļingradas.
Viņš nosvieda irkļus un jau trijatā saskanīgi nobeidza pēdējo rindkopu.
6.
Agri no rīta virkne kara autobusu izbrauca no sanatorijas sētas. Jau pie ārdurvīm majors Stručkovs, kas sēdēja uz kāpšļiem vienā no tiem, uzsāka savu mīļoto dziesmu par sērmūksli. Dziesmu uztvēra citās mašīnās un atvadu sveicieni, Burnazjana asprātības, Zinočkas vēlējumi, kura kaut ko kliedza Aleksejam autobusa logā, — viss tas izgaisa vienkāršos un daudznozīmīgos šīs senās dziesmas vārdos, kura ilgus gadus bija aizmirsta un atkal uzmodusies un iekarojusi sirdis Lielā Tēvijas kara laikā.
Autobusi tā arī aizbrauca, aizvezdami sev līdz melodijas saskanīgos, spēcīgos akordus. Kad dziesma bija nodziedāta, pasažieri apklusa un neviens neteica ne vienu vārdu, līdz pazibēja gar logiem pirmās rūpnīcas un galvaspilsētas nomaļu ciemi.
Majors Stručkovs, kas sēdēja uz kāpšļiem vaļējā ķitelī, smaidīdams raudzījās Maskavas apkārtnes ainavās. Viņam bija jautri. Viņš kustējās, pārvietojās, šis mūžīgais kara ceļotājs, viņš jutās savā stihijā. Viņš brauca uz kādu pagaidām viņam vēl nepazīstamu lidotāju daļu, bet tik un tā viņš brauca mājās. Meresjevs sēdēja kluss un satraukts. Viņš juta, ka pats grūtākais priekšā, vai viņam izdosies pārvarēt šos jaunos šķēršļus.
Tieši no autobusa, nekur neiegriezies, neparūpējies pat par nakts māju, Meresjevs gāja pie pulkveža Mirovoļska. Un šeit viņu gaidīja pirmā neveiksme. Viņa labvēlis, kuru ar tādām pūlēm viņš dabūja savā pusē, izrādījās, bija aizlidojis steidzamā komandējumā un atgriezīšoties ne visai drīz. Aleksejam ieteica iesniegt raportu parastā kārtībā. Meresjevs apsēdās turpat gaitenī un uzrakstīja raportu. Viņš to atdeva komandierim intendantam, kalsnam, maza auguma cilvēkam, ar nogurušām acīm. Tas apsolījās izdarīt visu, ko vien varēs, un palūdza atnākt pēc pāris dienām. Velti lidotājs lūdza, pat draudēja. Piespiedis krūtīm kaulainās dūrītes, intendants teica, ka tāda ir vispārējā kārtība un to pārkāpt viņš nespēj. Jādomā, viņš tiešām nevareja nekādi palīdzēt. Meresjevs atmeta ar roku un gāja prom.
Tā sākās viņa sirojumi pa kara kancelejām. Lietu sarežģīja tas, ka hospitālī viņu nogādāja steigā, bez mantu, pārtikas un naudas atestātiem, par kuru atjaunošanu viņš savlaicīgi nebija parūpējies. Viņam pat nebija komandējuma apliecības. Un kaut gan laipnais un iztapīgais intendants apsolīja viņam pieprasīt steidzīgi pa tālruni no pulka nepieciešamos dokumentus, Meresjevs zināja, ka viss tas ievelkas un saprata, ka kādu laiku viņam būs jādzīvo bez naudas, bez dzīvokļa, bez pārtikas, kara laika bargajā Maskavā, kur stingri svēra katru maizes kilogramu, katru cukura graudu.
Viņš piezvanīja uz hospitāli Aņutai. Spriežot pēc balss, viņa bija par kaut ko norūpējusies vai aizņemta, bet ļoti priecājās par viņu un uzstājās, lai pa šo laiku viņš pārvācas viņas dzīvoklī, jo vairāk tādēļ, ka viņa pati atrodas hospitālī kazarmu stāvoklī un viņš nevienu netraucēs.