Sanatorija bija iedevusi saviem viesiem uz ceļa piecām dienām sausu pārtikas devu, un Aleksejs, daudz nedomādams, gāja uz pazīstamo veco namiņu, kurš atradās pagalma dibenā, aizslēpies aiz jauno milzīgo māju spēcīgām mugurām. Pajumte ir, ēdiens ir — tagad var gaidīt. Viņš uzkāpa augšā pa pazīstamajām riņķa kāpnēm, kas dvesa viņam pretī kaķu, petrolejas dvingas un slapjas veļas smaku, sataustīja durvis un spēcīgi pie tām piedauzīja.
Smaila vecīga sejiņa parādījās pavērto divu smago važiņu pieturēto durvju spraugā. Alekseju ilgi pētīja ar neuzticību un ziņkārību, jautāja, kas viņš ir, pie kā nāk un kā viņu sauc. Tikai pēc tam nožvadzēja važiņas un durvis atvērās.
— Annas Daņilovnas nav, bet viņa zvanīja par jums. Ienāciet, es jums parādīšu viņas istabu.
Vecīte tā vien taustīja savām izbalējušām, nespodrām acīm viņa seju, apģērbu, bet it sevišķi mugursomu.
— Jums varbūt ūdeni uzsildīt? Lūk, uz krāsns Annas petrolejas virtuve, es sasildīšu.
Bez kautrēšanās Aleksejs iegāja pazīstamajā istabā. Liekas, zaldāta paradums justies visur kā mājās, kas tik ļoti bija izveidojies majorā Stručkovā — bija pielipis arī viņam. Sajutis veca koka, putekļu, naftalina, visu šo desmitiem gadu uzticīgi kalpojošo lietu smaku, viņš pat jutās uztraukts, it kā pēc ilgas apkārtklejošanas būtu nokļuvis zem dzimtā jumta.
Vecīte gāja viņam nopakaļus un stāstīja, stāstīja par rindu pie kāda maizes veikala, kur, ja izdodas, var dabūt uz kartītēm rupjmaizes vietā saldus pīteņus, par to, ka viņa nupat tramvajā dzirdējusi no viena ļoti solīda karavīra, ka vāciešiem krietni sadevuši pie Staļingradas, ka Hitlers no errastībām it kā sajucis un ievietots trako namā, bet Vācijā darbojoties viņa dubultnieks un ka viņas kaimiņiene Alevtina Arkadjevna, kura pilnīgi nelikumīgi saņemot strādnieku kartīti, aizņēmusies no viņas un vairs neatdodot lielisku emaljētu piena kannu un ka Anna Daņilovna ļoti cienījamu vecāku meita, kuri pašreiz esot evakuacijā, — ļoti laba meitene, klusa, stingra, ne tāda kā daža laba, viņa neblandoties dievs zin ar kādiem nekādiem un kavalierus mājā nevedot.
— Bet jūs, vai jūs būsit tas viņas līgavainis? Padomju Savienības Varonis, tankists?
— Nē, esmu vienkāršs lidotājs, — atbildēja Meresjevs un gandrīz sāka smieties, ieraudzījis, kā neizpratne, apvainojums, neuzticība un dusmas vienlaicīgi atspoguļojas vecītes izteiksmīgajā sejā.
Viņa saknieba lūpas, aizcirta durvis un jau gaitenī bez iepriekšējās gādīgās draudzības sapīkusi teica:
— Ja jums vajadzīgs silts ūdens, vāriet paši uz zilās petrolejas virtuves.
Aņuta, jādomā, bija stipri aizņemta darbā evakpunktā Šodien, kad rudens diena bija nomākusies, dzīvoklis izskatījās pavisam nolaists. Visur gulēja bieza putekļu kārta, uz logiem un postamentiem dzeltēja un vīta sen nelaistītas puķes. Uz galda stāvēja tējkanna, mētājās garozas, jau nopelējušas gar malām. Arī pianino bija ietērpts pelēkā un mīkstā putekļu pārvalkā. Un, šķita, bez elpas, bezcerīgi dūca saspiestajā, smagajā gaisā liela spēcīga muša, sizdamās gar nosūbējušiem dzelteniem stikliem.
Meresjevs atvēra logus. Tie izgāja uz pakalnu sašvīkātu dobju rindiņām. Svaigs gaiss ieplūda istabā, pacēla gaisā sakrājušos putekļus, tā ka telpa pildījās pelēku miglu. Šeit Aleksejam ienāca prātā jautra ideja uzpost šo nekopto istabu, pārsteigt un iepriecināt Aņutu, ja viņa vakarā izrausies, lai satiktos ar viņu. Viņš palūdza vecītei spaini, lupatu, suku un ar aizrautību ķērās pie šī kopš sendienām vīriešu ienīstā darba.
Kādu stundu, pusotras viņš berza, slaucīja, tīrīja, mazgāja, priecādamies par savu vienkāršo darbu.
Vakarā viņš aizgāja līdz tiltam, kur vēl atceļā bija ievērojis skuķēnus, kas pārdeva spilgtas smagas rudens asteres. Nopirka dažus ziedus, ielika tos vāzēs uz galda un pianino un nosēdās ērtajā zaļajā krēslā, sajuzdams visā ķermenī patīkamu nogurumu un kāri ieelpodams sātīgo cepeša smaržu, ko vecīte gatavoja virtuvē no viņa krājumiem.
Bet Aņuta atnāca tik nogurusi, ka, tikko ar viņu sasveicinājusies, nokrita uz dīvāna, pat neievērojusi, cik apkārt viss spodrs un mirdzošs. Tikai pēc dažām minūtēm, atpūtusies un iedzērusi ūdeni, viņa izbrīnā palūkojās visapkārt, pasmaidīja nogurušu smaidu un pateicīgi paspieda Aleksejam elkoni.
— Ne par velti Griša jūsos tā iemīlējies, ka es pat mazliet esmu greizsirdīga. Aļošeņka, vai tiešām to visu jūs… jūs paši? Kāds jūs esat brīnišķīgs! Bet vai no Grišas jums nav nekā? Viņš ir tur. Divas dienas atpakaļ atnāca vēstule, īsa, divi vārdi: Viņš Staļingradā — un joks tāds — raksta: audzējot bārdu. Ir gan iedoma, kurai atradis laiku! Bet tur tak ir ļoti bīstami? Nu, runājiet, Aļoša, nu?… Cik daudz briesmīgu lietu stāsta par Staļingradu!
— Tur ir karš.
Aleksejs nopūtās un sadrūma. Viņš apskauda visus, kuri bija tur, pie Volgas, kur iesākās milzu kauja, par kuru tagad tik daudz runāja.
Viņi norunāja visu vakaru, teicami, ar apetīti paēda sautēto cepeti un tā kā otra dzīvokļa istaba bija aiznaglota, brālīgi novietojās vienā. Aņuta gultā, bet Aleksejs uz dīvāna — un uzreiz aizmiga cietā, jauneklīgā miegā.
Kad Aleksejs atvēra acis un tūlīt uzlēca sēdus, saules staru putekļainie kūļi jau slīpi gūlās uz grīdas. Aņutas nebija. Viņa dīvāna atzveltnim bija piesprausta zīmīte: «Steidzos uz hospitāli. Tēja uz galda, maize bufetē, cukura nav. Ātrāk par sestdienu neizraušos. A.»
Visas šīs dienas Aleksejs gandrīz neizgāja no mājas. Aiz bezdarbības viņš vecītei izlaboja visus primusus, petrolejas virtuves, aizlodēja kastroļus, izlaboja ieslēdzējus un kontaktdakšas un pēc viņas lūguma izremontēja ļaundarei Alevtīnai Arkadjevnai kafijas dzirnaviņas, kaut gan tā emaljēto piena kannu nebija atdevusi. Ar visu to viņš panāca vecītes un viņas vīra, būvniecības tresta darbinieka, pretgaisa aizsardzības aktīvista, kurš arī veselām dienām nerādījās mājā, labvēlību. Laulātie ļaudis nāca pie slēdziena, ka tankisti, protams, — labi ļaudis, bet arī lidotāji nav par tiem sliktāki un pat, ja viņus tā pamatīgāk novēro — neskatoties uz savu gaisa profesiju, ir saimnieciska, ģimenīga, nopietna tauta.