Nakti pirms ierašanās kadru daļā pēc lēmuma Aleksejs nogulēja uz sava dīvāna neaizvēris acis. Gaismiņai svīstot piecēlās, noskuvās, nomazgājās un precīzi iestādes atvēršanas stundā pirmais tuvojās pie galda sēdošam administratīvā dienesta majoram, kuram vajadzēja izlemt viņa likteni. Majors viņam uzreiz nepatika. It kā neredzēdams Alekseju, viņš ilgi rakņājās pa galdu, izņēma un novietoja sev priekšā vākus ar papīriem, kādam zvanīja pa tālruni un pamatīgi paskaidroja sekretārei, kā vajag numurēt personīgās lietas un tad kaut kur aizgāja un diezgan ilgi neatgriezās. Pa to laiku Aleksejs paspēja ienīst viņa iegareno seju ar rūpīgi noskūtiem vaigiem, spilgtām lūpām, slīpu, pakāpeniski pārejošu spožā plikpaurī, pieri. Beidzot majors apgrieza kalendara lapiņu un tikai pēc tam pacēla acis pret apmeklētāju.
— Jūs pie manis, biedri vecāko leitnant? — solīdā, pašpārliecinātā basā viņš jautāja.
Meresjevs pateica savu lietu. Majors lika sameklēt sekretārei viņa papīrus un, tos gaidīdams, sēdēja kājas izstiepis, ar koncentrētu uzmanību bakstīdams zobus ar irbuli, kuru viņš turklāt pieklājīgi aizsedza ar kreisās rokas plaukstu. Kad papīrus atnesa, viņš noslaucīja irbuli mutes lakatiņā, ietina to papīrā, iebāza ķiteļa kabatā un sāka lasīt «personīgo lietu». Laikam ticis līdz amputētām kājām, viņš steidzīgi norādīja Aleksejam uz krēslu: — Tak sēdieties, ko jūs stāvat, — un atkal iedziļinājās papīros. Izlasījis līdz galam pēdējo lapiņu, viņš jautāja:
— Nu ko jūs, patiesību sakot, gribat?
— Gribu dabūt komandējumu uz iznīcinātāju pulku.
Majors atspiedās pret krēsla atzveltni un izbrīnā raudzījās lidotājā, kas visu laiku stāvēja kājās, un pats piestūma viņam krēslu. Platās uzacis līda vēl augstāk gludajā un treknajā pierē.
— Bet lidot tak jūs nevarat?
— Varu un lidošu. Aizsūtiet mani uz treniņa skolu izmēģināšanai, — Meresjevs gandrīz kliedza, un viņa tonī bija tikdaudz neapvaldītas vēlēšanās, ka karavīri, kas sēdēja pie blakus galdiem, pacēla galvas, pūlēdamies uzzināt, ko tik neatlaidīgi prasa šis melnīgsnējais, skaistais puisis.
— Bet dzirdiet, kā tad var lidot bez kājām? Smieklīgi. Tas nekur nav redzēts. Nu, kas jums atļaus, — majors saprata, ka viņa priekšā ir kaut kāds fanātiķis, varbūt ārprātīgais.
Raudzīdamies no sāniem Alekseja dusmīgajā sejā, viņa dedzīgajās, trakulīgajās acīs, viņš centās runāt pēc iespējas mīkstāk.
— Tas nekur nav redzēts, bet to redzēs, — stūrgalvīgi palika pie sava Aleksejs; viņš izņēma no piezīmju grāmatiņas celofānā ietītu žurnālu izgriezumu un nolika to uz galda majoram priekšā.
Karavīri pie blakus galdiem vairs nestrādāja un ar interesi klausījās sarunu. Viens, it kā lietas kārtodams, pienāca pie majora, palūdza sērkociņus un ieskatījās Meresjevam sejā. Majors pārskrēja acīm rakstiņu.
— Tas mums nav dokuments. Mums ir instrukcijas. Tur precizi formulētas derīguma pakāpes aviācijai. Es nevaru jūs pielaist pie mašīnas vadīšanas pat tad, ja jums trūktu tikai divu pirkstu, bet nevis abu kāju. Ņemiet savu žurnālu, tas nav pierādījums. Es cienu jūsu centību…
Juzdams, ka viss viņā saceļas, ka vēl mirklis — un viņš ielaidīs tintnīcu šajā spīdīgajā, kailajā pierē, Meresjevs dobji izspieda no sevis:
— Bet tas?
Viņš uzlika galdā savu pēdējo argumentu — papīru ar medicīniskā dienesta pulkveža parakstu. Majors neuzticīgi paņēma papīru. Tas bija attiecīgi noformēts, ar medicīniski sanitārā dienesta spiedogu, ar zīmogu: apakšā stāvēja aviācijā iecienītā ārsta paraksts. Majors izlasīja un kļuva drusku laipnāks. Nē, viņa priekšā nav nekāds ārprātīgais. Tiešām šis neparastais puisis taisās lidot bez kājām. Viņam pat kaut kādi ir izdevies pārliecināt pulkvedi, nopietnu, autoritatīvu cilvēku.
— Un tomēr, pie vislabākās gribas, nevaru, — nopūtās majors, atstumdams Meresjeva «lietu». — Medicīniskā dienesta pulkvedis var rakstīt, kas viņam patīk, bet mums ir skaidra un noteikta instrukcija, kura nepieļauj nekādu novirzīšanos… Ja es to pārkāpšu, kas atbildēs — pulkvedis?
Meresjevs ar ienaidu paskatījās šinī paēdušajā, pašapmierinātajā cilvēkā, tik pašpārliecinātā, mierīgā, pieklājīgā. Viņš redzēja viņa akurātā ķiteļa tīro apakškrādziņu, viņa spalvainās rokas ar rūpīgi apgrieztiem, gariem un neglītiem nagiem. Nu kā viņam lai izskaidro? Vai viņš sapratīs? Vai viņš zina, kas ir gaisa kauja? Viņš varbūt šāvienu savā dzīvē nav dzirdējis. No visa spēka valdīdamies, viņš dobji jautāja:
— Bet ko tad man iesākt?
— Ja katrā ziņā gribat, varu jūs nosūtīt komisijā uz formēšanas nodaļu, — majors paraustīja plecus. — Tikai brīdinu: veltīgas pūles.
— E, velns lai parauj, rakstiet uz komisiju, — aizsmakušā balsī teica Meresjevs, smagi nolaizdamies krēslā.
Tā sākās viņa klejošana pa iestādēm. Nogurušie, līdz kaklam ar darbu apkrautie ļaudis klausījās viņā, brīnījās, juta līdz, bija pārsteigti un plātīja rokas. Un tiešām, ko viņi varēja izdarīt? Pastāvēja instrukcija, pilnīgi pareiza instrukcija, virspavēlniecības apstiprināta, pastāvēja gadu desmitiem iesvētītas tradīcijas un kā varēja tās pārkāpt, un vēl šādā gadījumā, kur nevarēja būt nekādu šaubu.