Visiem bija no sirds žēl neatlaidīgā invalīda, kurš sapņoja par kaujas darbību, nevienam nepacēlās balss noteikt; pateikt «nē», un viņu sūtīja no kadru daļas formēšanas daļā, no galda pie galda, viņam juta līdzi un sūtīja no komisijas uz komisiju. Meresjevu vairs neizveda no pacietības ne noraidījumi, ne pamācošais tonis, ne pazemojošā līdzjūtība un iztapība, pret kuru sacēlās visa viņa lepnā dvēsele. Viņš iemācījās sevi savaldīt, piesavinājās lūdzēja toni un kaut gan dienā saņēma dažbrīd divus trīs noraidījumus, negribēja zaudēt cerību. Žurnāla lapa un medicīniskā dienesta pulkveža rezolūcija bija tik sadriskātas no biežās ārā vilkšanas, ka izjuka locījumu vietas, un viņam tās vajadzēja salipināt ar caurspīdīgu papīru.
Viņa klejojumu grūtības sarežģījās vēl ar to, ka atbildes no pulka vēl nebija un viņš dzīvoja bez atestātiem. Krājumi, ko viņš saņēma sanatorijā, jau bija izbeigušies. Tiesa, laulātais pāris — kaimiņi, ar kuriem viņš bija sadraudzējies, redzēdami, ka viņš sev vairs nevāra ēdienu, neatlaidīgi sauca viņu pusdienot. Bet viņš zināja, kā šie vecie ļaudis nopūlas savā niecīgajā sakņu dārzā, uzkalniņā aiz logiem, kur jau iepriekš bija uzskaitīts katrs sīpolu lakstiņš, katrs burkāns, zināja, cik brālīgi, ar bērnišķīgu rūpību, viņi rītos dala savu maizes devu, zināja un atteicās, mundri paziņodams, ka, lai nebūtu jātērē laiks ar gatavošanu, viņš pašreiz pusdieno komandieru ēdnīcā.
Atnāca sestdiena, diena, kad vajadzēja atbrīvoties Aņutai, ar kuru ik dienas viņš ilgiem lāgiem tērzēja pa tālruni, stāstīja viņai par savu lietu nevisai priecīgo gaitu. Mugursomā viņš glabāja tēva vecu sudraba etviju ar strauji joņojošu trijjūgu, — iestrādātu vākā melnā glītā emaljā ar uzrakstu: «No draugiem sudrabkāzās». Aleksejs nesmēķēja, bet māte, pavadīdama uz fronti savu mīluli, nez kādēļ iebāza viņam kabatā ģimenes rūpīgi glabāto tēva relikviju, un viņš tā arī vadāja to sev līdzi, šo masīvo neparocīgo lietu, bāzdams to kabatā «labai laimei» izlidojumos. Viņš sameklēja mugursomā etviju un gāja ar to uz komisijas veikalu.
Vāja, naftalīna smakas piesātināta sieviete pagrozīja portcigaru rokās, kaulainu pirkstu norādīja uz uzrakstu un paziņoja: lietas ar vārdiem komisijā nepieņem.
— Es tak lēti, par jūsu cenu.
— Ne, ne, turklāt, pilsoni karavīr, man liekas, jums vēl par agru saņemt dāvanas uz sudrabkāzām, — dzēlīgi piezīmēja naftalina dāma, paskatījusies Aleksejā savām nelaipnajām, izbalējušām acīm.
Stipri nosarcis, lidotājs paķēra etviju no letes un metās ārā. Kāds viņu apturēja aiz piedurknes, iepūzdams ausī smagus degvīna tvaikus.
— Pievilcīga lietiņa. Un nav dārga? — jautāja sariem apaudzis, zildegunains purns, kura īpašnieks stiepa pretim etvijai dzīslainu, drebošu roku. — Masīvs. Cienībā pret Tēvijas kara varoni — piecas pelēkās dāmas.
Aleksejs bez kaulēšanās paķēra piecus simtniekus un izskrēja svaigā gaisā no šīs veco, smirdīgo grabažu valstības. Tuvākajā tirgū viņš nopirka gaļas gabalu, speķi, maizes klaipu, kartupeļus, sīpolus. Neaizmirsa pat dažas pētersīļu lapiņas. Apkrauts atgriezās «mājā», kā viņš tagad mēdza teikt pats sev, košļādams ceļā speķa gabaliņu.
— Nolēmu atkal sausā veidā, draņķīgi gatavo, — viņš sameloja vecītei, izlikdams virtuvē uz galda savu ieguvumu.
Vakarā Aņutu gaidīja lepnas vakariņas. Kartupeļu vira gaļas buljonā, kura dzintarā peldēja zaļas pētersīļu sprodziņas, cepta gaļa ar sīpoliem un pat dzērveņu ķīselis, stērķeļu novārījumā, vecītes iegūts no kartupeļu mizām. Meitene atnāca nogurusi, bāla. Ar redzamu piepūli viņa piespieda sevi nomazgāties, pārģērbties. Steidzīgi paēdusi pirmo un otro, viņa izstiepās vecajā teiksmainajā krēslā, kurš, kā likās, apkampa nogurušu cilvēku ar labsirdīgām plīša rokām un čukstēja viņam ausīs jauku sapni.
Tā viņa arī aizmiga, nesagaidījusi, kamēr zem krāna kannā atdzisīs pēc visiem noteikumiem izvārītais ķīselis.
Kad pēc īsas atdusas viņa atvēra acis, pelēka krēsla jau sabiezēja mazajā un atkal tīrajā istabā, pieblīvētā vecām mājīgām lietām. Pie pusdienas galda zem vecās lampas nespodrā kupola, no kuras diedziņos nokarājās, stiepļu kājiņas tirinādami, raibi, no bērnības viņai pazīstami zirneklīši, viņa ieraudzīja Alekseju. Viņš sēdēja, galvu saņēmis abām rokām un saspiedis to tā, it kā gribētu to pārspiest ar plaukstām pušu. Viņa seju nevarēja redzēt, bet visā viņa pozā bija tāds smags izmisums, ka žēlums pret šo stipro, stūrgalvīgo cilvēku kā silts vilnis iespiedās meitenei kaklā. Viņa klusi piecēlās, piegāja viņam, apkampa viņa lielo galvu un sāka glāstīt, ļaudama viņa cietajām matu šķipsnām plūst caur pirkstiem.
Viņš satvēra viņas roku un noskūpstīja uz delnas, tad pēkšņi uzlēca jautrs un smaidošs:
— Bet ķīselis! Pašā reizē. Es pūlējos, centos no visa spēka, atdzesēju zem krāna līdz vajadzīgai temperatūrai un, esiet tik laipni, viņa aizmigusi. Kā to lai viens pavārs pārcieš!
Viņi jautri noēda pa šķīvim šo «priekšzīmīgo», etiķskābo ķīseli, patērzēja, gluži kā pēc norunas, nepieskardamies diviem tematiem: Gvozdjeva un viņa, Meresjeva, lietām. Tad sāka kārtot gultas katrs savā vietā. Aņuta izgāja gaitenī, pagaidīja, kamēr pret grīdu atsitīsies Alekseja protēzes, tad, nodzēsusi lampu, noģērbās un nolikās gulēt pati. Bija tumšs, viņi klusēja, bet pēc tā, kā dažreiz švīkstēja palagi un līgojās atsperes, abi zināja, ka ne viens, ne otrs neguļ.
— Aļoša, jūs neguļat? — nenocietās beidzot Aņuta.