Aleksejs spiedās sniegā. Mašīnas bija tik tuvu, ka viņam sejā iesitās gazolīna deguma siltā smaka. Mati viņam saslējās uz kakla, muskuļi sažņaudzās cietos kamolos. Bet mašīnas bija prom, smaka izklīda un jau kaut kur no tālienes atskanēja tikko sadzirdams motoru troksnis.
Nogaidījis, kamēr viss noklust, Aleksejs izlīda uz ceļa, uz kura skaidri bija nospiedušās kāpurķēžu kāpņveidīgās sliedes, un pa šīm sliedēm turpināja ceļu. Viņš gāja tādiem pat vienmērīgiem pārgājieniem, tāpat atpūtās, tāpat paēda, noiedams dienas pusceļu. Bet tagad viņš gāja uzmanīgi, kā iet zvēri. Satrauktā dzirde uztvēra katru troksni, acis urbās visapkārt, it kā viņš zinātu, ka te līdzās zogas, slēpjas liels, bīstams plēsoņa.
Lidotājs, pieradis karot gaisā, viņš pirmo reizi sastapa uz zemes dzīvus, nesatriektus ienaidniekus. Tagad viņš gāja pa viņu pēdām, ļauni smīnēdams. Viņiem šeit neklājas vis jautri, omulīgi, nav viesmīlīga viņu okupētā zeme! Pat šeit pa pirmatnēju mežu, kur trīs dienu laikā Aleksejs nesastapa nevienu dzīvu dvēseli, viņu virsniekam jābrauc tādā pavadībā.
«Nekas, nekas, viss būs labi!» — uzmundrināja sevi Aleksejs un gāja, gāja, gāja, cenzdamies neievērot, ka kājas viņam sāp arvien skaudrāk un ka viņa paša spēki jūtami plok. Kuņģi vairs nevarēja piemānīt ne ar jaunas egļu mizas gabaliņiem, kurus tas pastāvīgi zelēja un rija, ne ar rūgtiem bērzu pumpuriņiem, ne ar maigo, lipīgo jauno liepu mizas putriņu, kas staipījās zobos.
Līdz krēslai viņš tik tikko bija veicis piecus pārgājienus. Toties naktī viņš sakūra ugunskuru, apklādams ar skujām un sausiem zariņiem milzīgu pussatrūdējušu bērza stumbru, kurš gulēja zemē… Kamēr šis stumbrs gruzdēja karsti un nespodri, viņš izstiepās sniegā, gulēja, sajuzdams dzīvinošo siltumu drīz vienā, drīz otrā sānā, instinktivi apgriezdamies un pamozdamies, lai piesviestu zarus dziestošam stumbram, kas sīca laiskā liesmā.
Nakts vidū sacēlās putenis. Sāka kustēties, trauksmaini šņākt, vaidēt, krakstēt virs galvas priedes. Asa sniega mākoņi ietina zemi. Šalcošā tumsa sagriezās dejā virs vaidošās, mirgojošās liesmas. Bet sniega putenis neuztrauca Alekseju. Viņš gulēja saldi un miega izsalcis, ugunskura svētīgā siltuma aizsargāts.
Uguns sargāja no zvēriem. Un no vāciešiem tādā naktī nebija jābaidās. Viņi neiedrošināsies parādīties putenī dziļā mežā. Un tomēr, kamēr nodzītā miesa atpūtās dūmainā siltumā, zvēra piesardzībai jau pieradusī auss uztvēra katru skaņu. Rīta agrumā, kad putenis bija norimies un tumsā virs apklusušās zemes bija nolaidusies bieza palsa migla, Aleksejam likās, ka aiz priežu galotņu šalkām, aiz krītoša sniega čaboņas viņš dzirdētu tālas kaujas troksni, sprādzienus, automatu kārtas, šauteņu zalves.
«Vai tiešām frontes līnija? Tik ātri?»
7.
Bet kad rītā vējš izdzenāja miglu un naktī apsudrabotais mežs, sirms un jautrs, iemirdzējās saulē adatainu sarmu un kad, priecādamās šai viņa pēkšņai pārvērtībai, sāka čivināt, čalot un dziedāt putnu saime, sajuzdama tuvojošos pavasari, Aleksejs, cik uzmanīgi viņš arī klausījās, nevarēja uztvert kaujas troksni, ne šaušanu, ne pat kanonādes dunoņu.
Baltām dūmainām strūkliņām, asi mirgodams saulē, no kokiem bira sniegs. Vietvietām sniegā viegliem atsitieniem krita smagi pavasara pilieni. Pavasaris! Šinī rītā tas pirmo reizi lika sevi manīt tik noteikti un neatlaidīgi.
Nožēlojamas konservu paliekas — dažas smaržīgiem taukiem klātas cīpsliņas — Aleksejs nolēma noēst no rīta, jo juta, ka citādi nespēs piecelties. Viņš rūpīgi izkasīja ar pirkstu kārbu, pārgriezdams vairākās vietās roku pie tās asajām malām, bet viņam likās, ka tauki vēl palikuši. Viņš piepildīja kārbu ar sniegu, atrausa dziestošā ugunskura sirmos pelnus un uzlika kārbu uz gailošām oglēm un vēlāk ar baudu, maziem malkiem, izdzēra šo ūdeni ar tikko manāmo gaļas smaržu. Kārbu viņš iebāza kabatā, nolēmis tajā vārīt sev tēju. Dzert karstu tēju! Tas bija patīkams atklājums un mazliet uzmundrināja Alekseju, kad viņš atkal devās ceļā.
Bet šeit viņu sagaidīja liela vilšanās. Nakts viesulis pilnīgi bija aizputinājis ceļu. Viņš bija to aizsprostojis slīpām smailām kupenām. Acis žilbināja vienmuļais dzirkstošais zilums. Kājas grima mīkstā, vēl nesagulušā sniegā. Tās grūti bija izraut. Pat nūjas, kas pašas grima, viņam maz šai lietā palīdzēja.
Pret pusdienas laiku, kad ēnas zem kokiem kļuva melnas, bet saule pār galotnēm ielūkojās ceļa cirtumā, Aleksejs bija nogājis tikai aptuveni tūkstot piecsimt soļu un bija noguris tā, ka katra jauna kustība viņam prasīja gribas piepūli. Viņš grīļojās. Zeme zuda zem kājām. Viņš ik brīdi krita, mirkli nekustīgi gulēja kupenas virsotnē, ar pieri piespiedies gurkstošajam sniegam, tad piecēlās un spēra dažus soļus. Viņam neatturami mācās virsū miegs. Gribējās nogulties, aizmirsties, nekustināt nevienu muskuli. Lai notiek kas notikdams. Viņš apstājās, stingdams un grīļodamies šurp un turp un tad, sāpīgi iekodis lūpā, atguva samaņu un atkal spēra dažus soļus, ar pūlēm vilkdams kājas.