Pieņemamā istabā stīvi sēdēja ģenerāļi, pulkveži. Viņi sarunājās pusbalsī, daži acīm redzami bija uztraukušies, daudzi smēķēja, un tikai vecākais leitnants staigāja pa paklājiem uz priekšu un atpakaļ savā jocīgajā, lēkājošā gaitā. Kad visi apmeklētāji bija cauri un pienāca Meresjeva kārta, viņš strauji tuvojās galdam, pie kura sēdēja jauns majors, apaļu atklātu seju.
— Jūs pie paša, biedri vecāko leitnant?
— Jā. Man pie viņa personīgi ir ļoti svarīga lieta.
— Varbūt jūs tomēr mani varētu iepazīstināt ar savu lietu. Jūs sēdieties, sēdieties. Smēķējat? — Un pasniedza Meresjevam atvērtu papirosu etviju.
Aleksejs nesmēķēja, bet nez kādēļ paņēma papirosu, paburzīja rokās un uzlika uz galda un pēkšņi tāpat kā kapteinim vienā rāvienā izteica visu par savām neveiksmēm. Šinī dienā viņš noteikti mainīja savu uzskatu par «ercenģeļiem», kas sarga ģenerāļu priekštelpas. Majors viņā klausījās, nevarētu teikt, ka pieklājīgi, bet kaut kā draudzīgi, līdzjūtīgi un uzmanīgi. Viņš izlasīja žurnālā rakstiņu un iepazinās ar rezoluciju. Meresjevs sajūsmināts, ka viņam jūt līdzi, uzlēca un, aizmirsies, kur atrodas, atkal gribēja nodemonstrēt, kā viņš dejo… Te gandrīz viss būtu sabrucis. Durvis pēkšņi atvērās, no turienes iznāca gara auguma, kalsns tumšmatains cilvēks, kuru Aleksejs pazina pēc fotogrāfijām. Iedams viņš pogāja ciet mēteli un kaut ko stāstīja ģenerālim, kas viņam gāja no muguras. Viņš bija ļoti norūpējies un pat neievēroja Meresjevu.
— Es uz Kremli, — viņš pateica majoram, paraudzīdamies pulkstenī. — Pasūtiet sešos nakts lidmašīnu uz Staļingradu. Iesēšanās Verhņajā Pogromnajā, — un aizgāja tikpat ātri, kā parādījās.
Majors tūlīt pasūtīja lidmašīnu un, atcerējies Meresjevu, izplēta rokas.
— Nelaimējās, aizlidojam. Vajadzēs gaidīt. Jums ir kur dzīvot?
Neparastā apmeklētāja melnīgsnējā sejā, kura brīdi atpakaļ likās stūrgalvīga un apņēmīga, majors pēkšņi ieraudzīja tādu vilšanos un tādu nogurumu, ka mainīja lēmumu.
— Labi… Es pazīstu mūsu saimnieku, viņš rīkotos tāpat.
Viņš uzmeta dažus vārdus uz oficiālās blankas, iebāza papīru aploksnē, uzrakstīja virsū: «Kadru daļas priekšniekam» — un, pasniegdams Meresjevam, spieda viņam roku:
— No visas sirds vēlu izdošanos!
Papīrā stāvēja rakstīts: «Leitnantu Meresjevu A. pieņēma virspavēlnieks. Viņam jāizrāda vislielākā pretimnākšana. Nepieciešams palīdzēt ar visu iespējamo atgriezties viņam kaujas aviācijā.»
Pēc stundas kapteinis ar ūsiņām ieveda viņu sava šefa kabinetā. Vecais ģenerālis, smagnējs, dusmīgām pinkainām uzacīm, izlasīja papīru, pacēla pret lidotāju gaišzilās acis un pasmīnēja:
— Arī tur jau bijis… Ātrs, ātrs. Ak tad tu esi tas, kas apvainojās, ka es tevi gribēju sūtīt uz BAO? Ha-ha-ha! — un viņš smējās skaļi un trokšņaini. — Malacis! Pazīstu dižciltīgu lidotāju. BAO viņš negrib, apvainojies. Vai nav jāsmejas!… Ko es ar tevi lai iesāku, dejotāj, ko? Nositīsies, bet man galvu noņems, kādēļ vecais muļķi sūtīji. Bet, kas tevi zina, šinī karā mūsu puiši vēl trakākus brīnumus pasaulei parādījuši. — Dod papīreli.
Ar zilu zīmuli, nesaprotamā rokrakstā ģenerālis nevīžīgi, nepabeigdams vārdus, uzrakstīja pāri papīram: «Nosūtīt treniņa apmācības skolā.» Meresjevs saķēra papīru drebošām rokām. Viņš to izlasīja turpat pie galda, tad kāpņu telpā, tad lejā pie sargkareivja, kurš pārbaudīja caurlaides pie ieejas, tad tramvajā, beidzot stāvēdams lietū uz ietves. No visiem ļaudīm, kas apdzīvoja zemes lodi, tikai viņš viens spēja saprast, ko nozīmē un ko ir vērts šie četri nepabeigtie, nevīžīgi uzrakstītie vārdi.
Šinī dienā uz priekiem Aleksejs pārdeva savu pulksteni — divīzijas virsnieku dāvanu, — sapirka tirgū dažādas ēdamlietas un vīnu, pa tālruni lūgšus lūdza Aņutu kaut kā samainīties uz dažām stundām tur darbā evakhospitālī, uzlūdza vecīšu pāri un sarīkoja plašus svētkus sakarā ar savu lielo uzvaru.
8.
Treniņa apmācības skolā, kas atradās netālu no Maskavas, līdzās nelielam osoaviahima lidlaukam, tais trauksmainajās dienās bija karsts darba laiks.
Staļingradas kaujās aviācijai bija daudz darba. Debesis virs Volgas cietokšņa, mūžīgi pelēkrudas, kuras vienmēr klāja ugunsgrēku un sprādzienu dūmi, bija pārvērtušās par arēnu nepārtrauktām gaisa sacīkstēm un cīniņiem, kas izvērsās veselās kaujās. Abas puses cieta sevišķi ievērojamus zaudējumus. Karojošā Staļingrada nepārtraukti prasīja aizmugurei lidotājus, lidotājus, lidotājus… Tādēļ treniņu apmācības skola, kur papildinājās no hospitāļa iznākušie lidotāji, bet no aizmugures atbraukušie piloti, kuri līdz šim lidoja uz civilās satiksmes lidmašīnām, pārkvalificējās lidošanai uz jaunām kaujas mašīnām, strādāja ar milzu slodzi. Treniņu lidmašīnas, spārēm līdzīgas «uškas» un «utočkas», bija nosēdušās apkārt mazam, šauram lidlaukam kā mušas nenokoptam virtuves galdam. Tās dūca virs tā no saules līdz saulei, un, lai kad arī paskatītos uz krustām šķērsām riteņiem sašvīkāto lauku, šeit vienmēr kāds izlidoja vai sēdās.
Treniņa apmācības skolas priekšnieks, mazs, ļoti resns, spēcīgs sārtvaidzis, dusmīgi paskatījās Meresjevā, it kā ar šo skatu gribētu teikt: «Kāds velns arī tevi vēl te atnesis? Vai man tāpat rūpju nav gana!» — un izrāva viņam no rokām aploksni ar komandējumu un papīriem.