No rīta viņš ieradās lidlaukā, kad tas vēl bija tukšs. Līnijās rūca sildāmie motori, spriegi dvesa uguni «polārās» krāsnis un bortmehāniķi, iedarbinot propellerus, atlēca no tiem kā no čūskām. Bija dzirdama pazīstamā rīta sasaukšanās.
— Pielaist!
— Kontakts!
— Ir kontakts!
Kāds nolamāja Alekseju, ka viņš nez kādēļ maisās te gar lidmašīnām tādā agrumā. Viņš atjokojās un atkārtoja pie sevis jautro, nez kādēļ smadzenēs iesēdušos frāzi: «Ir kontakts, ir kontakts». Beidzot lidmašīnas palēkdamās, neveikli gāzelēdamās un spārnus trīcinādamas ieskrējās startam, bortmehāniķu pieturētas pie spārnu apakšām.
Naumovs bija jau šeit un smēķēja uztītu papirosu, tik maziņu, ka likās viņš velk dūmus no kopā saliktajiem brūnajiem pirkstiem.
— Atnāci? — Viņš jautāja, neatbildēdams uz Alekseja pēc visām formalitātēm atdotā oficiālā sveiciena. — Nu, labi vien ir: pirmais atnāci — pirmais arī brauksi. Bet nu sēsties devītnieka pakaļējā kabīnē, arī es tūlīt. Paskatīsimies, kas tu esi par putnu.
Viņš ātriem vilcieniem beidza izpīpēt niecīgo «činariku», bet Aleksejs steidzās uz lidmašīnu. Viņam gribējās piestiprināt kājas, iekāms instruktors atnāks. Viņš ir lāga puika, bet, kas zina, varbūt ietiepsies, atteiksies mēģināt, sacels traci? Meresjevs līda pa slideno spārnu, drudžaini turēdamies pie kabīnes malām. Uztraucies un neieradis, viņš nekādi nevarēja iecelt kāju kabīnē, tā ka pavecais sadrūmušais bortmehāniķis, izbrīnā noskatījies viņā, nolēma: «Piedzēries, suns».
Tomēr beidzot Aleksejam izdevās iedabūt kabīnē savu stīvo kāju, ar neiedomājamām pūlēm viņš ievilka otru un smagi nokrita sēdeklī. Viņš tūdaļ piesprādzēja ar ādas siksniņām protēzes stūres pedāļiem. Konstrukcija izrādījās izdevusies, siksniņas cieši pievilka protēzes pedāļiem, un viņš tos sajuta, kā bērnībā bija sajutis zem kājas labi pielāgotu slidu.
Kabinē parādījās instruktora galva:
— Vai tu, draugs, neesi tikai iedzēries? Uzpūt dvašu!
Aleksejs uzpūta dvašu. Nesajutis pazīstamo smaku, instruktors padraudēja bortmehāniķim ar dūri.
— Pielaist!
— Kontakts!
— Ir kontakts!
Motors vairākas reizes spalgi apsprauslojās, tad atskanēja skaidri saklausāmie viņa virzuļu puksti. Meresjevs pat iekliedzās no prieka un mehāniski pavilka gāzes regulatoru, bet te viņš izdzirda sarunu klausulē instruktora dusmīgu lamāšanos:
— Tētim pa priekšu ellē nelien!
Instruktors pats piedeva gāzi, motors ierūcās, iekaucās, un lidmašīna lēkādama uzņēma ieskrējienu. Naumovs pats ķērās pie stūres, un šī mazā mašīna, līdzīga spārei, kuru mīlināšanas vārdā sauca ziemeļu frontēs par «mežzini», centrālajās—«kāpostnieku», dienvidos — «kukurūznieku», kura visur noderēja kareivjiem par zobgalības priekšmetu, un kuru visur cienīja kā vecu pārbaudītu, ērmīgu, bet drošu kaujas draugu, — šī mašīna, uz kuras visi lidotāji bija mācījušies kādreiz lidot, strauji cēlās gaisā.
Slīpi novietotā spogulī instruktors redzēja jaunā kursanta seju. Daudz viņš bija novērojis šādas sejas, pilotam pirmo reizi paceļoties pēc ilgāka pārtraukuma! Viņš bija redzējis piedzīvojušu asu labsirdīgo iecietību, bija redzējis, kā iedegas acis lidotājiem entuziastiem, kuri sajūt ierasto stihiju pēc ilgākas klaiņošanas pa hospitāļiem. Viņš redzēja, kā, atrazdamies gaisā, bālēja, sāka nervozēt, košļāja lūpas tie, kuri bija traumēti smagā gaisa avarijā. Viņš bija novērojis jauniesācēju, kas atrāvās zemei pirmo reizi, dedzīgo ziņkārību. Tomēr tik savādu izteiksmi, kādu instruktors redzēja spogulī šī skaistā melnīgsnējā puiša sejā, kurš acīm redzami nebija iesācējs lidošanā, Naumovs vēl nekad nebija novērojis savos ilgajos instruktora darba gados.
Caur tumšo jaunā kursanta ādu spiedās plankumains, drudžains sārtums. Viņa lūpas bija kļuvušas bālas, tikai nevis aiz bailēm, bet aiz kaut kāda Naumovam nesaprotama cildena satraukuma. Kas viņš tāds ir? Kas ar viņu notiek? Kādēļ tehniķis viņu noturēja par piedzērušu? Kad lidmašīna atrāvās zemei un karājās gaisā, instruktors redzēja, ka kursanta acis, melnas, stūrgalvīgas, čigana acis, kuras tas neaizsedza aizsargacenēm, pēkšņi pieplūda asarām un kā asaras slīdēja pa vaigiem un kā tās pagriezienā notrauca sejā iesitusies gaisa strāva.
«Kāds savādnieks! Ar viņu jāuzmanās. Maz kas var gadīties!» pie sevis nolēma Naumovs. Bet šinī satrauktā cilvēka sejā, kas viņā raudzījās no spoguļa četrstūra, bija kaut kas tāds, kas aizrāva arī instruktoru. Viņš izbrīnījies sajuta, ka viņam kamols spiežas kaklā un acis vairs neizšķir aparatūras kontūras.