— Ņemiet stūri, — viņš teica, bet nedeva, tikai palaida brīvāk kājas un rokas, gatavs kurā katrā mirklī izraut stūri no šī nesaprotamā savādnieka rokām. Caur aparatūru, kas atkārtoja katru kustību, Naumovs sajuta drošās, piedzīvojušās iesācēja rokas, «lidotāja no dieva žēlastības,» kā mīlēja izteikties skolas štāba priekšnieks, vecs gaisa vilks, kurš bija lidojis vēl pilsoņu karā.
Pēc pirmā apļa Naumovs nebaidījās vairs par skolnieku. Mašīna gāja droši, «skoloti». Tikai savādi tomēr bija, ka, vadot mašīnu pa plakni, kursants visu laiku gan taisīja mazus pagriezienus, pa kreisi, pa labi, tad pacēla mašīnu nelielā slīpumā, gan laida lejā. Viņš it kā pārbaudīja savus spēkus. Pie sevis Naumovs nolēma, ka rīt pat jauniesācēju var laist vienu pašu zonā un pēc diviem, trim uzlidojumiem pārsēdināt «utjonkā» — apmācības treniņa lidmašīnā «UT-2», mazā iznīcinātāja saplākšņu kopijā.
Bija vēsi, termometrs uz sīpārna rādīja mīnus 12. Ass vējš pūta kabīnē, līda cauri untu suņādai, stindzināja instruktoram kājas. Laiks bija atgriezties.
Bet katru reizi, kad Naumovs komandēja klausulē: «Sēsties!» — viņš spogulī redzēja mēmu lūgumu melnajās acīs, pat ne lūgumu, bet prasību, un viņam pietrūka spēka atkārtot pavēli. Desmit minušu vietā viņi lidoja kādu pusstundu.
Izlēcis no kabīnes Naumovs sāka lēkāt līdzās mašīnai, plaukšķinādams ar cimdiem un sizdams kājas. Agrais sals šinī rītā tiešām ķērās krietni vien klāt. Turpretim kursants nez kādēļ ilgi rosījās kabīnē un iznāca no tās lēni, kā negribēdams, bet, nokāpis zemē, piespiedās spārnam ar laimīgu, tiešām kā noreibušu seju, kas sārtumā dega no sala un uztraukuma.
Nenosali? Mani cauri untēm kā saņēma! Bet tu esi šņorzābaciņos. Kājas nenosala?
— Man nav kāju, — atbildēja kursants, turpinot uzsmaidīt savām domām.
— Ko? — Naumova dzīvā seja izstiepās.
— Man nav kāju, — skaidri atkārtoja Meresjevs.
— Kā tas ir, «nav kāju»! Kā to saprast? Slimas vai?
— Nav un cauri. Protēzes.
Brīdi Naumovs stāvēja kā pienaglots uz vietas ar āmura sitienu pa galvu. Tas, ko viņam pateica šis savādais puisis, bija pilnīgi neticams. Kā nav kāju? Bet viņš tak tikko lidoja un labi lidoja.
— Parādi, — teica instruktors ar tādām kā bailēm.
Šī ziņkārība Alekseju neuztrauca un neapvainoja. Tieši pretēji, viņam gribējās pilnīgi pārsteigt smieklīgo, jautro cilvēku un viņš ar cirkus mākslinieka kustībām reizē pacēla abas bikšu staras.
Kursants stāvēja protēzēs no ādas un alumīnija, stāvēja un jautri raudzījās instruktorā, bortmehāniķī un tajos, kas gaidīja savu rindu lidošanai.
Nauirnovs uzreiz saprata šī cilvēka uztraukumu un viņa neparasto sejas izteiksmi, un asaras viņa melnajās acīs un to izsalkumu, ar kādu viņš gribēja paildzināt lidojuma izjūtu. Kursants viņu pārsteidza. Naumovs metās pie viņa un neprātīgi sāka kratīt viņam rokas.
— Mīļais, bet kā tad… Tu, tu vienkārši pat nesaproti kāds tu esi cilvēks!…
9.
Tagad galvenais bija panākts. Instruktora sirds iekarota. Vakarā viņi satikās un kopīgi sastādīja treniņa plānu. Vienojās, ka Alekseja stāvoklis ir grūts, mazākā kļūda var novest pie tā, ka viņam uz visiem laikiem noliegs vadīt lidmašīnu, un kaut gan tieši tagad, vairāk kā jebkad citreiz, viņam gribējās tikt uz iznīcinātāja, lidot turp, kurp tagad devās labākie dzimtenes karavīri, — uz slaveno pilsētu pie Volgas, — viņš piekrita, ka nepieciešams trenēties pacietīgi, izturēti un vispusīgi. Viņš saprata, ka viņa stāvoklī viņš var šaut tikai pašā mērķa vidū.
Vairāk kā divus mēnešus nodarbojās Meresjevs mācību — treniņa skolā. Aerodromu aizputināja ar sniegu, lidmašīnas pārlika uz sliecēm. Izlidodams «zonā», Aleksejs apakšā zem sevis redzēja spilgto zemes krāsu vietā tikai divas krāsas: baltu un melnu. Jau bija pāršalcis ziņu vilnis par vāciešu sakāvi pie Staļingradas, par vācu sestās armijas bojā eju, par Paulusa saņemšanu gūstā. Dienvidos iesākās neredzēts, neapturams uzbrukums. Ģeneraļa Rotmistrova tankisti pārrāva fronti un, uzsākuši pārdrošu reidu, grāva dziļas vācu aizmugures. Pacietīgi «dūcināt» gaisu mazajās mācību lidmašīnās, kad frontē norisinājās tādas lietas un debesīs virs frontes izvērsās tādas kaujas, viņam bija grūtāk kā diendienā nostaigāt neskaitāmo soļu daudzumu hosipitāļa gaitenī vai dejot fokstrotu, vai mazurkas ar sapampušajām, skaudri sāpošajām kājām.
Bet jau hospitālī viņš sev nosolījās atgriezties aviācijā. Viņš bija spraudis sev mērķi un stūrgalvīgi tiecās pēc tā, pārspēdams rūpestus, sāpes, nogurumu un vilšanos. Reiz uz viņa jauno kara adresi atnāca biezs sūtījums. Klaudija Mihailovna pārsūtīja vēstules un jautāja, kā viņam klājas, kādas ir sekmes, vai viņš ir panācis sava sapņa realizēšanos.
«Vai esmu panācis vai ne?» — viņš sev jautāja un neatbildējis pievērsās vēstulēm. To bija vairāk — no mātes, no Oļas un no Gvozdjeva, un vēl viena, kas to ļoti pārsteidza: adrese bija rakstīta ar Meteoroloģiskā seržanta roku, bet apakšā stāvēja «No kapteiņa K. Kukuškina». Šo vēstuli viņš izlasīja pašu pirmo.
Kukuškins rakstīja, ka viņu atkal notriekuši, viņš izlēcis no degošas lidmašīnas, izlēcis labi, nosēdies pie savējiem, bet izmežģījis roku un tagad guļ medsanbatā «beigdamies nost aiz garlaicības», kā viņš rakstīja, «varonīgo klīstira darbinieku» vidū, bet, ka viss tas ir nieki un ka viņš atkal drīz būs ierindā. Viņš šo vēstuli diktē pazīstamai Verai Gavrilovai, kuru arī vēl tagad, caur viņa laipno roku, pulkā saucot par Meteoroloģisko seržantu. Šinī vēstulē arī bija stāstīts par to, ka šī Vera esot ļoti jauks biedrs un atbalstot viņu, Kukuškinu, nelaimē. Iekavās Vera bija piezīmējusi, ka Kostja protams pārspīlējot. No šīs vēstules Aleksejs uzzināja, ka pulkā viņu vēl atceras, ka ēdamzālē starp pulkā izaudzināto varoņu ģīmetnēm novietota arī viņa ģīmetne un ka gvardi nezaudējot cerību ieraudzīt viņu atkal pie sevis… Gvardi! Meresjevs nosmiedamies papurināja galvu. Laikam Kukuškina un viņa brīvprātīgā sekretārā galvas bijušas par daudz ar kaut ko nodarbinātas, ja viņi varēja aizmirst viņam paziņot tādu jaunumu kā gvardes karoga piešķiršanu pulkam.