Tad Aleksejs atvēra mātes vēstuli. Tas bija parastais vecenītes svaidīgais vēstījums, pilns satraukuma un rūpju par viņu. Vai viņam nav slikti, vai nesalst, vai viņu labi ēdina un vai viņš silti aukstam laikam apģērbies un vai viņam, piemēram, nevajag noadīt cimdus. Viņa jau piecus pārus esot noadījusi un uzdāvinājusi Padomju Armijas karavīriem. Lielos pirkstos ielikusi vēstulītes ar novēlējumu ilgi nēsāt. Būtu labi, ja kāds pārītis tiktu viņam! Labi, silti dūrainīši no angoras dzijas, kuru tā sakrājusi no saviem trusīšiem. Jā, viņa aizmirsusi pateikt: tagad viņai ir trusīši: tēviņš, mātīte un septiņi mazie trusēni. Tikai beigās pēc visas šīs mīļās, vecīgās pļāpāšanas bija pats galvenais: vāciešus aizdzinuši no Staļingradas un viņus tur noguldījuši kaudžu kaudzēm, pat, stāsta, vienu pašu galveno saņēmuši gūstā. Un tad, kad viņus aizdzinuši, Kamišinā uz piecām dienām atbraukusi Oļa, viņa atbraukusi pie viņas, jo Oļas mājele esot sagrauta. Viņa tagad strādājot sapieru bataljonā, leitnanta dienesta pakāpē un jau bijusi ievainota plecā, izveseļojusies un apbalvota ar ordeni, kādu, to protams vecīte neiedomājās paziņot. Viņa piezīmēja, ka, dzīvodama pie viņas, Oļa visu laiku esot gulējusi, bet kad negulējuši, tad runājušas par viņu, ka viņas kopā zīlējušas un pēc kārtīm visu laiku iznācis, ka krusta karalim uz sirds guļ kārava dāma. Māte rakstīja, ka no savas puses viņa labāku vedeklu kā šitā pate kārava dāma nemaz nevēloties.
Aleksejs pasmaidīja aizkustinošai vecās sievietes diplomātijai un uzmanīgi atplēsa pelēko «kārava dāmas» aploksnīti. Vēstule nebija gara. Oļa rakstīja, ka pēc «ierakumiem» viņu strādnieku bataljona labākie kareivji tikuši ieskaitīti regulārās sapieru daļās un ka viņa tagad ir leitnants tehniķis. Šī daļa zem uguns cēlusi nocietinājumus pie Mamajeva kurgāna, kas tagad kļuvis tik ievērojams, un tad nocietinājumu loku pie traktoru rūpnīcas un par to viņu daļa apbalvota ar Sarkanā Karoga ordeni. Oļa rakstīja, ka viņiem klājies šeit diezgan grūti, ka visu, sākot ar konserviem un beidzot ar lāpstām, bijis jāved no viņpus Volgas, kuru esot apšaudījuši no ložmetējiem. Rakstīja, ka visā pilsētā neesot nevienas veselas mājas, un zeme esot vienās rētās, līdzīga mēness ainavas uzņēmumiem.
Oļa rakstīja, ka pēc hospitāļa viņus visus veduši mašīnā cauri visai Staļingradai. Viņa redzējusi veselus kritušo vāciešu kalnus, savāktus kopā aprakšanai. Un cik viņu mētājās pa ceļiem! «Un man gribējās, lai šis tavs draugs tankists, es neatceros viņa vārdu, tas pats, kuram visus piederīgos iznīcināja, būtu še un skatītu visu savām acīm. Goda vārds, to visu vajadzētu uzņemt kino un parādīt tādiem kā viņš. Lai redz mūsu atmaksu ienaidniekam.» Beigās viņa rakstīja, un viņš vairākas reizes izlasīja šo viņam nesaprotamo teikumu,—ka tagad pēc Staļingradas kaujas viņa jūtoties viņa, varoņu varoņa, cienīga. Viss tas bija rakstīts steigā, dzelzceļa stacijā, kur stāvēja viņu ešelons. Viņa nezināja, kurp viņus ved un kāda būs viņas jaunā kara adrese. Līdz viņas nākošai vēstulei Aleksejam bija ņemta iespēja viņai atbildēt, ka nevis viņš, bet viņa, šī mazā trauslā meitenīte, kura klusi un cītīgi strādā pašā cīņu mutulī, — ir pats īstākais varoņu varonis. Viņš vēlreiz no visām pusēm aplūkoja vēstuli un aploksni. Sūtītāja adresē bija skaidri ierakstīts «Gvardes jaunākais tehniķis-leitnants Olga tāda un tāda!»
Daudzas reizes atpūtas brīžos lidlaukā Aleksejs izņēma un pārlasīja šo vēstuli. Vēl ilgi tā sildīja viņu lidlauka caururbjošajā ziemas vējā un stindzinošā «devītās A» klases aukstumā, — jo viņš vēl arvienu uzturējās šai telpā ar sprogainām sarmas pārslām pieaugušiem kaktiem.
Decembra vidū instruktors Naumovs nozīmēja viņu uz pārbaudījumiem. Lidot vajadzēja «utjonkā» un pieņemt lidojumu vajadzēja nevis instruktoram, bet staba priekšniekam, tam pašam sarkanvaidzim, pilnasinīgajam resnītim — apakšpulkvedim, kurš tik nelaipni viņu saņēma, kad viņš ieradās skolā.
Zinādams, ka viņam uzmanīgi seko no zemes un ka tagad izšķiras viņa liktenis, Aleksejs šinī dienā pārspēja pats sevi. Viņš svieda mazo, vieglo lidmašīnu tādās riska pilnās figūrās, ka piedzīvojušam apakšpulkvedim pret paša gribu paspruka jūsmīgas piezīmes. Meresjevs izlīda no mašīnas un ieradās pie priekšniecības. Pēc satrauktās, priecīgās, visām savām krunciņām starojošās Naumova sejas viņš saprata, ka stāvoklis ir labs.
— Teicams raksts! — Jā… Lidotājs, kā saka, no dieva žēlastības,— norūca apakšpulkvedis, — lūk ko, sinjor, vai nepaliksi pie mums par instruktoru? Mums tādus vajag.
Meresjevs kategoriski atteicās.
— Iznāk, ka muļķis! Kas tur par mākslu — karot. Bet šeit būtu mācījis cilvēkus.
Pēkšņi pulkvedis ieraudzīja spieķi, uz kura balstījās Meresjevs un kļuva pat tumši sarkans.
— Atkal? Dod šurp! Izpriecas braucienā esi sataisījies ar niedrīti? Kur tu atrodies, uz bulvāra vai? Sods par pavēles neizpildīšanu! Divas diennaktis! Amuletus sākuši nēsāt, asi… Rituālu piekopēji! Trūkst tikai kārava dūža uz lidmašīnas korpusa. Divas diennaktis! Dzirdējāt?