Izrāvis spieķi Meresjevam no rokām, apakšpulkvedis skatījās apkārt, meklēdams ar acīm, kur varētu to satriekt.
— Biedri apakšpulkvedi, atļaujiet ziņot: viņam nav kāju, — draugu aizstāvēdams, ierunājās instruktors Naumovs
Štāba priekšnieks kļuva vēl sarkanāks. Acis izplētis, viņš sāka smagi elsot:
— Ko? Tu mani nemuļķo! Pareizi?
Meresjevs piekrītoši pamāja ar galvu, uztraukti sekodams savam lolotam spieķim, kuram pašreiz draudēja neapšaubāmas briesmas. Viņš tiešām tagad nešķīrās no Vasilija Vasiļjeviča dāvanas.
— Nu ja tā, tētiņ, zini… Bet nu rādi šurp kājas… Jā-a-a…
Trenēšanās skolu Aleksejs Meresjevs beidza ar teicamu atsauksmi. Dusmīgais apakšpulkvedis, šis vecais «gaisa vilks», prata vairāk kā neviens novērtēt lidotāja varonības dižumu. Viņš nežēloja jūsmīgus vārdus un savā atsauksmē ieteica Meresjevu dienestam, «kurā katrā aviācijas kategorijā kā meistarīgu, piedzīvojušu un stipras gribas lidotāju».
10.
Ziemas pārpalikumu un agro pavasari Meresjevs pavadīja pārkvalificēšanās skolā. Tā bija veca stacionāra kara lidotāju skola ar teicamu lidlauku, lielisku kopmītni, bagātu klubu, uz kura skatuves Maskavas teātra ceļojošās trupas dažkārt sniedza viesizrādes. Arī šī skola bija pārpildīta, bet tajā svēti turējās pirmskara kārtība un pat formas sīkumus vajadzēja rūpīgi ievērot, jo par nenotīrītiem zābakiem, par iztrūkušu pogu reglānā, vai par to, ka lidotāja planšete steigā uzlikta virs jostas, vajadzēja ar komandanta pavēli «svīst» stundas divas ierindas apmācībās.
Liela lidotāju grupa, kurā bija ieskaitīts arī Aleksejs Meresjevs, pārkvalificējās uz toreiz jauno padomju iznīcinātāju — «La-5». Sagatavošana norisa nopietni, studēja motoru materiālo daļu, mācījās tehniku. Klausoties lekcijas, Aleksejs brīnījās, cik lieli sasniegumi ir padomju aviācijai, salīdzinot ar to īso laiku, kādu viņš bija pavadījis armijā. Tas, kas kara sākumā šķita pārdrošs novatorisms, tagad bija bezcerīgi novecojies. Šaudīgās «lastočkas» un vieglos «migus», pielāgotus liela augstuma kaujām, kas kara sākumā likās šedevri, tagad izņēma no apbruņojuma. Tā vietā padomju fabrikas izlaida jau kara dienās radītos un pasakaini īsos termiņos apgūtos, lieliskos «jakus», pēc pēdējā modeļa modē nākušos «La-5», divvietīgos «Ilus» — šos lidojošos tankus, kuri slīdēja gar pašu zemi un kaisīja gan bumbas, gan lodes, gan lādiņus tieši uz ienaidnieku galvām un kurus vācu armijā sauca paniskā vārdā «der schwarze Tod» — tas ir «melnā nāve». Jaunā, cīnošās padomju tautas ģēnija radītā tehnika nesalīdzināmi sarežģīja gaisa kauju un prasīja no lidotāja ne tikai savas mašīnas pazīšanu, ne tikai pārdrošu nelokāmību, bet arī prasmi ātri orientēties virs kaujas lauka, sadalīt gaisa kaujas atsevišķās sastāvdaļās un uz savu galvu un roku, daudzreiz negaidot komandu, izlemt un realizēt kaujas uzdevumus.
Tas viss bija neparasti aizraujoši. Bet frontē risinājās niknas, neapdziestošas uzbrukuma kaujas un, sēdēdams augstā un gaišā klasē aiz ērta, melna skolas galda, klausīdamies lekcijās, Aleksejs Meresjevs nospiesti un mokoši skuma pēc frontes, pēc kaujinieciskas vides. Viņš bija iemācījies apspiest sevī fiziskās sāpes. Viņš varēja piespiest sevi izdarīt neiespējamo. Bet arī viņam pietrūka gribasspēka apspiest sevī šīs piespiestās dīkdienības radītās nesaprotamās skumjas, un viņš dažkārt nedēļām klaiņoja pa skolu nerunīgs, izklaidīgs un nikns.
Aleksejam par laimi šai pašā skolā pārkvalificējās arī majors Stručkovs. Viņi sastapās kā veci draugi. Stručkovs nokļuva skolā nedēļas divas vēlāk, bet tūdaļ ieauga tās īpatnējā lietišķā dzīvē, piemērojās kara laikā neparastai stingrībai, kļuva visiem pašu cilvēks. Viņš uzreiz saprata Meresjevā noskaņojumu un, kad viņi pēc vakara mazgāšanās izklīda pa guļamistabām, iegrūda viņam sānos:
— Nebēdājies, puis, mūsu mūžam kara pietiks. Paraug vien, cik vēl līdz Berlīnei ko soļot un soļot. Izkarosimies. Cik tik lien izkarosimies.
Pa tiem diviem trim mēnešiem, kopš viņi nebija redzējušies, majors bija redzami, kā armijā saka, «nošļucis», novājējis, novecojies. Pirmajā dienā, kad viņi brīvlaikā atcerējās kopējos paziņas, viņš neko neteica par Klaudiju Mihailovnu, liekas pat ar nodomu nepieminēja neko, kas varēja viņu atgādināt. Otrā dienā, kad viņi sēdēja ēdamistabā pie kopēja galda, viņš nenocietās un teica, nez kādēļ vairīdamies viņu saukt vārdā.
— Ar viņu, ar to, sarakstos. Atbild.
Meresjevs neatbildēja. Majors piepeši spēji atstūma savu šķīvi tā, ka kāpostu viras paliekas izlija uz galdauta.
— Viņa visu laiku lūdz, lai es viņu aizmirstu, ko? Kā tev tas patīk, aizmirstu! Paskat tik, muļķa sieva, lai aizmirst viņu! Kādēļ? Nemīlot. Bet kādēļ mani nevar mīlēt? Nu labi, nu lai nemīl, ar varu sirdī neielīdīsi. Bet kaut cerību atstāj, kaut atļauj rūpēties par tevi, par muļķi tādu. Es tak zinu, grūti viņai klājas, tik tikko sitas. Aizsūtīju viņai sūtījumu, atsūtīja atpakaļ ar skandālu. Atestātu aizsūtīju, sak, lieto, ko es ar viņu darīšu, kad es pats esmu pilnīgā valsts uzturā, — un, dievs mīļais, kādu troksni sacēla! Jūs mani necienat, jūs mani apvainojat!… Velns viņu zina! Bet galvenais, ja viņai kāds būtu, bet vairāk nav kā tā nomirušā ēna — tukša vieta. Bet varbūt, ka ir, ko? Iegādājusies? Kā tu domā?
Majors piepeši sāka nemierīgi grozīties uz krēsla.
— Domāju, ka nav.
— Nopietni? Bet kas tad ir? Vai viņa domā par mūķeni palikt? Tikai tagad jau mūķenēs neņem… Ak, nelabais, atkal šī melnacainā blondīne! — iesaucās pēkšņi majors, atgrūzdams no sevis prosas biezputras šķīvi ar tajā ieceptām žāvētām plūmēm.