11.
Kādreiz bērnībā uz pirmā, līdzenā, caurspīdīgā un nedrošā ledus, kas pārklāja Volgas līci, Aleksejs mācījās slidot. Patiesībā slidu viņam nebija. Māte nevarēja slidas nopirkt un kalējs, kuram viņa mazgāja veļu, pēc viņas lūguma pagatavoja mazus koka dēlīšus ar dzelzs slieci no resnas drāts un caurumiem sānos.
Ar auklu un sprunguļu palīdzību Aleksejs piestiprināja šos dēlīšus pie veciem, salāpītiem velteņiem. Tajos viņš tad arī devās uz līci — uz plānā ledus, kas līgojās zem kājām, skanīgi un melodiski plaisādams, un uz kura krustām un šķērsām ar troksni un klaigām slidinājās Kamišinas nomaļu bērni. Puikas drāzās kā nelabie, viens otru ķerstīdami, uz slidām lēkāja un dancoja. No malas raugoties, tā šķita vienkārša, viegla lieta. Bet tikko Aleksejs nolaidās līcī, ledus tūlīt pazuda viņam zem kājām, un viņš sāpīgi nokrita uz muguras. Zēns tūdaļ uzlēca kājās, kautrēdamies ierādīt bērniem, ka sasities. Viņš baidījās krist augšpēdus un, darbodamies ar kājām, padevās uz priekšu, bet tūdaļ nokrita uz deguna. Atkal uzlēca, pastāvēja uz trīsošajām kājām, pārdomādams, kas īsti noticis, iegaumēdams, kā kustas citi. Tagad viņš zināja, ka nevar pārāk saliekties uz priekšu, tāpat nevar atliekties atpakaļ. Pūlēdamies turēties taisni, viņš izdarīja vairākas kustības sāniski un nokrita uz sāniem. Tā viņš krita un cēlās atkal augšā līdz vakaram un atgriezās no slidotavas, viss novārtījies sniegā, aiz noguruma streipuļodams, no vienas vietas pārklāts zilumiem un puniem, savai mātei par apbēdinājumu.
Nākošajā rītā viņš atkal bija slidotavā. Viņš jau izdarīja diezgan pareizas kustības ar kājām, mazāk krita, varēja ieskriedamies nobraukt vairākus metrus, bet lai kā viņš arī pūlējās, kā centās no rīta līdz krēslai, tālāk netika. Bet reiz — Aleksejs uz visiem laikiem atcerējās šo auksto puteņaino dienu, kad uz gludā ledus vējš grīstēm vilka sauso sniegu — viņam izdevās kaut kāda veiksmīga kustība un pēkšņi, pašam negaidot, viņš sāka slidot, slidot spēji, drošāk un drošāk ar katru loku. To, ko nemanīti viņš bija krājis sevī, krizdams, dauzīdamies, atkal un atkal atkārtodams savus mēģinājumus — visi šie mazie iegūtie paņēmieni un ieradumi it kā piepeši būtu savienojušies vienā kopējā paņēmienā, un viņš droši sāka darboties kājām, juzdams, ka viss viņa ķermenis, visa viņa zēniskā, draiskā stūrgalvīgā būtne gavilē, pildas ar patīkamu drosmi.
Tā ar viņu notika arī tagad. Viņš daudz un neatlaidīgi lidoja, cenzdamies atkal saplūst ar lidmašīnu, sajust to caur protēžu metālu un ādu. Dažbrīd viņam likās, ka tas viņam izdodas. Viņš priecājās, laida mašīnu kaut kādā sarežģītā figūrā, bet tūdaļ juta, ka viņas kustības ir nepareizas, lidmašīna it kā iecērtas, neklausa un, sajutis nodzisušās cerības smeldzi, Aleksejs atkal uzsāka savus apnicīgos treniņus.
Bet, lūk, vienu dienu marta atkusnī, kad lidlauks vienā rītā bija kļuvis pelēks un porainais sniegs bija tā saplacis, ka lidmašīnas atstāja viņā dziļas grambas, Aleksejs pacēlās savā iznīcinātājā zonā. Vējš paceļoties pūta pretī ne no sāniem, lidmašīnu nesa prom, un viņam to visu laiku nācās regulēt. Un te nu, piespiezdams lidmašīnu turēties kursā, Meresjevs pēkšņi apjēdza, ka mašīna viņam klausa, ka viņš to sajūt ar visu savu būtni. Šī sajūta paplaiksnījās kā zibens. Aleksejs sākumā neticēja tai. Pārāk daudz neveiksmju viņš bija pārdzīvojis, lai uzreiz ticētu savai laimei. Viņš izdarīja spēju un dziļu virāžu pa labi. Mašīna bija paklausīga un precīza. Aleksejs sajuta to pašu, ko kādreiz bija pārdzīvojis kā zēns Volgas līcītī uz tumšā, asi čirkstošā ledus. Nomākusies diena it kā pēkšņi tapa gaišāka. Priecīgi saka pukstēt sirds, viņš sajuta, ka kakls tikko manāmi stinga no pazīstamā satraukuma vēsām trīsām.
Viņa neatlaidīgo treniņu rezultāti bija sasummēti zem kaut kādas neredzamas svītras. Viņš šai svītrai bija pāri un tagad viegli bez piepūles plūca daudzu un daudzu smago darba dienu augļus. Viņš bija panācis galveno, ko tik ilgi nespēja sasniegt: viņš saplūda ar savu mašīnu, sajuta viņu kā sava paša ķermeņa turpinājumu. Pat nejūtīgās un nekustīgās protēzes netraucēja viņam šo saliedēšanos. Sajuzdams sevī pieaugošas līksmes uzplūdus, Aleksejs veica vairākas dziļas virāžas, apmeta nāves cilpu un, tikko izgājis no tās, ielaida mašīnu grīstē. Zeme svilpojot sāka virpuļot trakā ātrumā, un lidlauks, un skolas ēkas, un meteostacijas tornītis ar piepūstu strīpotu maisu — viss tas saplūda vienos riņķos. Drošu roku viņš izveda mašīnu no grīstes, izveidoja vingru cilpu. Tikai tagad, toreiz slavenais «La-5» atklāja lidotājam visas savas redzamās un neredzamās īpašības. Kas tā bija par mašīnu prasmīgās rokās! Jutīgi atsaukdamās katrai kustībai, tā viegli veica vissarežģītākās figūras, taisna kā svece ieurbās debesīs, kompakta, veikla, ātra. Meresjevs izkāpa no lidmašīnas, grīļodamies, kā piedzēries, ar seju izplūdušu muļķīgā smaidā, neredzot sev priekšā satrakoto instruktoru, nedzirdot viņa lamāšanos. Lai baras! Sods? Labi, viņš ir ar mieru nosēdēt pienākošos sodu. Vai tagad nav viss vienalga? Skaidrs, viņš ir lidotājs, labs lidotājs, nav veltīgi tērēts viņa treniņiem virs normas dārgais benzīns. Gan viņš simtkārtīgi atpelnīs šo benzīnu, kaut tikai ātrāk tiktu frontē, cīņā.
Kopmītnē viņu sagaidīja vēl viens prieks. Uz spilvena gulēja vēstule no Gvozdjeva — kur, cik ilgi, kādās kabatās viņa bija klejojusi, meklēdama adresātu, bija grūti noteikt, jo aploksne bija saburzīta, nošmulēta, vienos eļļas traipos. Bet atnākusi tā bija svaigā aploksnē, Aņutas rokas rakstītu adresi.