Beidzot viņš juta, ka vairāk nespēj, ka nekāds spēks to nenovirzīs no vietas un, ja tagad viņš apsēdīsies, viņš nekad vairs nepiecelsies. Skumji viņš raudzījās apkārt. Līdzās ceļmalā stāvēja jauna sprogaina priedīte. Pēdējiem spēkiem viņš tuvojās tai un uzkrita virsū, zods viņam ieķērās tās šķeltajā virsotnē. Smagums, kas apgrūtināja sadauzītās kājas, pamazinājās, kļuva vieglāk. Viņš gulēja spraigajos zaros, baudīdams mieru. Vēlēdamies iekārtoties ērtāk, viņš atspiedās ar zodu priedītes zara kāsī un pacēla kājas — vienu, otru un viņas, nenesdamas ķermeņa smagumu, viegli atbrīvojās no kupenas. Un šeit Aleksejam atkal iešāvās prātā doma.
Nu protams, nu protams! Jo var taču nogriezt šo mazo kociņu, pagatavot no viņa garu nūju ar kāsi augšgalā, pasviest nūju uz priekšu, atspiesties kāsī ar zodu, pārnest uz to ķermeņa smagumu, un tad tāpat kā tagad pie priedītes pārcelt kājas uz priekšu. Lēni? Nu, protams, lēni, toties tik ļoti nenogursi un varēsi turpināt ceļu nenogaidot, kamēr noplaks, nolīdzināsies kupenas.
Viņš turpat nometās ceļos, nocirta ar dunci kociņu, nogrieza zarus, aptina kāsi ar mutes lakatiņu, tad vēl saitēm un tūlīt mēģināja doties ceļā. Izsvieda nūju uz priekšu, atspiedās pret to ar zodu un rokām un veica soli, divus, atkal izsvieda nūju, atkal atspiedās un atkal solis, divi. Viņš gāja, skaitīdams soļus un nolikdams sev jaunas pārvietošanās normas.
Droši vien, no malas raugoties, būtu jocīgi redzēt cilvēku, kas kustas pa dziļu mežu tādā nesaprotamā veidā un lien pa dziļām kupenām ar kāpura ātrumu, kas iet no gaismas līdz gaismai un pa šo laiku veic ne vairāk kā piecus kilometrus. Bet mežs bija tukšs. Neviens, izņemot žagatas, viņu nenovēroja. Žagatas, kuras šinīs dienās bija pārliecinājušās par šīs jocīgās, trijkājainās, tūļīgās būtnes nekaitīgumu, viņam tuvojoties, nebēga, tikai nelabprāt nolēca no ceļa un, piešķiebdamas galvu, nicīgi skatījās uz viņu ar savu ziņkārīgo, melno pērļu actiņu.
8.
Tā viņš vēl divas dienas brida pa sniega piepūsto ceļu, izsviezdams uz priekšu nūju, uzguldamies viņai un pievilkdams klāt kājas. Pēdas jau bija pārakmeņojušās un neko nejuta, bet ķermeni uz katra soļa caurstrāvoja sāpes. Izsalkums vairs nemocīja. Krampji un dūrieni vēderā mitējās un pārvērtās pastāvīgās trulās sāpēs, it kā tukšais kuņģis būtu sacietējis un, nelabi sagriezdamies, saspiedis visas iekšas.
Aleksejs ēda jauno priedīšu mizu, kuru viņš atpūtas brīžos noplēsa ar dunci, bērzu un liepu pumpurus un vēl zaļo, mīksto sūnu.
Viņš izraka to no sniega apakšas un, dodamies naktsguļā, izvārīja ūdenī. Viņa lielākais prieks bija «tēja» no atkusušos uzkalniņos salasītām spožajām brūkleņu lapiņām. Karstais ūdens, sasildīdams ķermeni, radīja pat pilna vēdera sajūtu. Piestrebjot klāt karstos biezumus, kas oda pēc dūmiem un pirtsslotas, Aleksejā viss kaut kā norima un ceļš vairs neizlikās tik bezgalīgs un briesmīgs.
Savu sesto nakti Aleksejs atkal pavadīja zem kuplas egles zaļās telts, bet ugunskuru novietoja līdzās, visapkārt vecam sveķainam celmam, kuram, pēc viņa aprēķina, karsti jāgruzd visu nakti. Vēl nebija satumsis. Egles galotnē rosījās neredzama vāverīte. Viņa lobīja čiekurus un laiku pa laikam tukšus un saplosītus meta zemē. Aleksejs, kuram tagad ēdiens neizgāja no prāta, ieinteresējās, ko tad īsti zvēriņš čiekuros atrod. Viņš pacēla vienu no tiem, atlieca neaizskarto zvīņu un ieraudzīja zem tās spārnainu sēkliņu, tik lielu kā prosas graudiņu. Tā atgādināja mazu ciedru riekstiņu. Viņš to pārspieda zobiem. Mutē bija sajūtama patīkama ciedru eļļas smarža.
Aleksejs tūlīt salasīja sev visapkārt neatvērušos mitros egļu čiekurus, novietoja tos pie uguns, uzmeta žagarus un, kad čiekuri sacēla spuras, kratīja no tiem sēklas un berza plaukstās. Viņš atvētīja spārniņus un sīkos riekstiņus bēra mutē.
Klusi šalca mežs. Gruzdēja sveķainais celms, izplatīdams smaržīgus, vīrakam līdzīgus, vieglus dūmus. Liesma gan iedegās, gan nodzisa, un no šalcošās tumsas te iznira apspīdētā aplī, te ienira atpakaļ tumsā zeltoto priežu un sudraboto bērzu stumbri. Tad pēkšņi tumsa cieši visapkārt ielenca dziestošo celmu un tad šķita, ka no nakts izpeld šī skanīgā trokšņa radītājas teiksmainās būtnes, trauksmainiem čukstiem sarunādamās savā starpā.
Aleksejs piemeta zarus un atkal ķērās pie egļu čiekuriem. Ciedru eļļas smarža atmodināja sen aizmirstu bērnības ainu…
Maza istaba, pazīstamu lietu cieši pieblīvēta. Galds zem griestu lampas. Māte svētku drēbēs, tikko atgriezusies no dievkalpojuma, svinīgi izņem no lādes papīra maisiņu un izber no tā bļodiņā ciedru riekstus. Visa ģimene — māte, vecmāmuļa, divi brāļi un viņš, Aleksejs, vismazākais, — apsēžas ap galdu un sākas svinīga riekstiņu, šo svētku kārumu, lobīšana. Visi klusē. Vecmāmuļa velk ārā kodolus ar matadatu, māte — ar spraužamo adatu. Viņa veikli pārkož riekstiņus, izvelk no turienes kodoliņus un saliek tos kaudzītē. Un tad, salasījusi saujā, ber visus uzreiz mutē kādam no bērniem, un pie tam laimīgais sajūt ar lūpām viņas darbīgās, nenogurstošās rokas asumu, kura svētku dēļ smaržo pēc zemeņu ziepēm.
Kamišina… bērnība! Jauki bija dzīvot mazā mājiņā, pašā nomalē!… Mežs šalc, sejai karsti, bet no mugurpuses lien klāt kodīgs aukstums. Vaid tumsā ūpis, rej lapsas. Pie ugunskura, sarāvies, domīgi raudzīdamies dziestošās mirgojošās oglēs, izsalcis, slims, līdz nāvei noguris cilvēks, vienīgais šinī plašajā dziļajā mežā, un viņam priekšā tumsā guļ nepazīstams ceļš, pilns nezināmu briesmu un pārbaudījumu.