— Vai nevajadzētu labāk braukt, kādēļ velti laiku tērēt? Kas nolemts karātavām, tas nenoslīks.
Vecākais leitnants, kas mierīgi kožļāja zāles stiebriņu, paskatījās jauneklī ar tikko manāmu, siltu smīnu melnajās, sirdīgajās acīs.
— Lūk, ko, draugs, šo muļķīgo sakāmvārdu, kamēr nav par vēlu, aizmirsti. Un vēl, lūk ko, biedri vecāko seržant: frontē vecākie ir jāklausa. Ja pavēl gulties — tātad gulsties.
Viņš atrada zālē sulīgu skābeņu kātu, novilka tam dzīslaino ādiņu un sāka kāri kraukšķinādams ēst. Atkal atskanēja motoru troksnis un zemu virs ceļa, valstīdamās no viena spārna uz otru, pārlidoja pāri iepriekšējās lidmašīnas un pārlidoja tik tuvu, ka skaidri varēja saredzēt gan to dzeltenīgi brūno spārnu krāsu, gan melnbaltos krustus un pat pīķa dūzi, uzzīmētu uz tuvākās lidmašīnas korpusa. Vecākais leitnants laiski norāva vēl dažas «sekstītes», paskatījās pulkstenī un deva šoferim pavēli:
— Braucam! Tagad var. Un taisīsimies, draugs, ka ātrāk tiekam no šīs vietas tālāk.
Šoferis pataurēja sirēnu, no ieplakas atskrēja meitene — pastnieks. Viņa atnesa dažas sārtas zemenītes, kas karājās stiebriņos, un pasniedza tās vecākajam leitnantam.
— Jau ienākas… Pat nesamanījām, ka vasara klāt, — viņš teica, pasmaržodams ogas, un iebāza kā ziedus blūzes kabatas pogcaurumā.
— Kā jūs zināt, ka viņi tagad neatgriezīsies un var braukt? — jauneklis jautāja vecākam leitnantam, kurš atkal bija apklusis, šūpojoties pa grambām lēkājošās transportmašīnas taktī.
— Tur nav nekā sevišķa. Tie ir «meseri» «Me-109». Viņiem degvielu krājumi ir 45 minūtēm, viņi to tagad ir izlietojuši un aizgāja pēc jauna.
Viņš to paskaidroja vienaldzīgi, it kā nesaprazdams, kā var nezināt tik vienkāršas lietas. Bet jauneklis sāka uzmanīgi sekot gaisam. Viņam pirmajam gribējās ieraudzīt lidojošos «meserus». Bet gaiss bija tīrs un tik stipri piesātināts nevaldāmi ziedošo zāļaugu, putekļu un sasilušās zemes smaržas, tik enerģiski un jautri čirkstēja zālē sienāži, tik skaļā balsī trallināja cīrulis, šūpodamies kaut kur virs šīs bēdīgās, nezāli pieaugušās zemes, ka viņš aizmirsa gan par vācu lidmašīnām, gan par briesmām un sāka dziedāt patīkamā, tīrā balsī tais dienās frontē ļoti iemīļotu dziesmu par karavīru, kas skumst savā zemnīcā pēc savas mīļotās tālumā.
— Vai «Sērmūksli» zini? — pēkšņi pārtrauca viņu ceļa biedrs.
Jauneklis pamāja ar galvu un paklausīgi uzsāka seno dziesmu. Nogurusī, putekļu klātā vecākā leitnanta seja kļuva skumja.
— Nepareizi dziedi, vecīt. Tā nav nekāda ziņģe, tā ir īsta dziesma. To vajag no sirds dziedāt, — un viņš uzsāka lēni, pavisam mazā, klusā, bet pareizā balsī.
Mašīna uz mazu brīdi nobremzēja, no kabīnes izlēca pastniece. Viņa veikli, mašīnai kustoties, ieķērās ar rokām pakaļējā malā, palēcās uz rokām un ievēlās vāģī, kur to uztvēra stipras, draudzīgas rokas.
— Es pie jums, dzirdu, jūs dziedat…
Vāģa graboņas un sienāžu cītīgās čirkstoņas pavadījumā viņi uzsāka dziedāt trijatā.
Jauneklis iekarsa. No mugursomas viņš izņēma lielas mutes harmonikas un, gan pūzdams tajās, gan dziedādams līdzi un ar tām diriģēdams, vadīja dziesmu. Un uz bēdīgā, jau pamestā frontes ceļa, it kā pātagas cirtienu, iecirstu varenās, putekļiem klātās, visu nomācējās nezālēs, spēcīgi un skumji skanēja dziesma, tikpat veca un tikpat jauna kā šie vasaras tveicē tvīkstošie lauki, kā sienāžu cītīgā čirkstēšana siltajā, smaržīgajā zālē, kā cīruļu trallināšana skaidrajās, vasarīgajās debesīs un kā pašas šīs debesis, augstas un bezgalīgas.
Viņi tā aizrāvās ar dziedāšanu, ka gandrīz nogāzās no savām pakām, kad mašīna spēji nobremzēja. Tā apstājās ceļa vidū. Līdzās, apgāzusies uz sāniem grāvī ar gaisā paceltiem noputējušiem riteņiem, mētājās sadauzīta trīstonnīga mašīna. Jauneklis nobāla. Bet viņa pavadonis steidzīgi pārkāpa pār malu un steidzās pie apgāztās mašīnas. Viņam bija jocīga, dejojoša greizkāja gaita. Pēc brīža šoferis izvilka no saspiestās kabīnes intendantūras dienesta kapteiņa asinīm noplūdušu ķermeni. Viņa seja, saskrāpēta un vienos ievainojumos, bija ceļa putekļu krāsā. Vecākais leitnants pacēla viņa aizvērto acu plakstus.
— Tas ir gatavs, — viņš teica, noņemdams cepuri. — Vai tur vēl ir kāds?
— Ir. Mašīnas vadītājs, — atbildēja šoferis.
— Ko jūs stāvat? Palīdziet! — uzsauca vecākais leitnants samulsušajam, neziņā stāvošajam jauneklim. — Asinis vai neesat redzējuši? Sāciet pierast, vajadzēs skatīties… Te nu ir šie mednieki, tas ir viņu darbs.
Šoferis bija dzīvs. Viņš klusu vaidēja, acis neatvērdams. Viņam nebija redzamu brūču, bet acīm redzot, kad pilnā gaitā ejošo mašīnu bumbas sprādziens iesvieda grāvī, viņš ar krūtīm atdūrās stūrē un kabīnes saliektās daļas to iespieda stūres ritenī. Vecākais leitnants to pavēlēja iecelt vāģī. Viņš paklāja zem ievainotā savu jauno, vēl nevalkāto švītīgo šineli, kuru veda rūpīgi ietītu kalikona gabalā. Pats nosēdās uz mašīnas grīdas un ievainotā galvu ielika sev klēpī.
— Dzen cik jaudas! — viņš nokomandēja šoferim.
Rūpīgi turēdams ievainotā galvu, viņš pasmaidīja kaut kam savam, tālam.
Jau krēsloja, kad mašīna iedrāzās nelielas sādžiņas ieliņā, kur piedzīvojusi acs tūlīt ievērotu nelielas aviācijas daļas komandpunktu. Vairāki vadu pavedieni vilkās gar putekļu klātiem ievu zariem, gar panīkušām mazos dārziņos stāvošām ābelēm, bija apvītas pēlēkajiem aku stabiem, žogu zedeņiem. Pie mājām zem salmu nojumēm, kur parasti stāv zemnieku rati un guļ arkli un ecēšas, bija redzamas apbružātas «emkas» un «vilīši». Šur un tur aiz nespodrām mazo lodziņu rūtīm pazibēja karavīru cepures zilām apmalēm, klabēja rakstāmmašīnas, bet vienā malējā, kurp saplūda visu vadu tīkls, bija dzirdami telegrāfā aparata vienmērīgie tikšķi.