Šī sādžiņa, kas atradās sāņus no lieliem un maziem ceļiem, bija palikusi vesela bēdīgā, nezāļu pārņemtā tuksnesī, kā dabas muzejs, kuram jāparāda, cik labi un brīvi dzīvoja šai pusē ļaudis līdz vāciešu ienākšanai. Pat nelielais, dzelteniem ūdens liniem pieaugušais dīķis bija pilns ar ūdeni. Kā veldzējošs plankums tas mirdzēja vecu sēruvītolu ēnā, un, spiezdamies cauri ūdens linu biezoknim, spalvas gludinādams un skalodamies ūdenī, peldēja sniegbaltu zosu pāris sarkaniem knābjiem.
Ievainoto nodeva mājā, pie kuras karājās karogs ar sarkanu krustu. Tad mašīna izbrauca cauri sādželei un apstājās pie glītas ciema skolas ēkas.
Šeit pēc vadu pārpilnības, kas satecēja kopā izsistā lodziņā, un pēc priekšnamā ar automatu kaklā stāvošā kareivja varēja nojaust štābu.
— Pie pulka komandiera, — teica vecākais leitnants dežūrantam, kas pie atvērta loga minēja krustvārdu mīklu žurnālā «Sarkanarmietis».
Jauneklis, kurš viņam sekoja, ievēroja, ka, ieejot štābā, tas ar mehānisku kustību sakārtoja blūzi, ar īkšķiem to zem jostas nogludināja, aizpogāja apkakles pogas, un tūlīt izdarīja to pašu. Tagad viņš centās visur atdarināt savu mazrunīgo, ļoti viņam iepatikušos ceļabiedru:
— Pulkvedis aizņemts, — atbildēja dežūrants.
— Pieteiciet viņam, ka ar steidzīgu vēstuli no KA štāba kadru daļas.
— Uzgaidiet: viņš pieņem pašreiz gaisa izlūkošanas apkalpes ziņojumus. Lūdza netraucēt. Apsēdieties, redz, tur dārziņā pie mājas.
Dežurants atkal nogrima krustvārdu mīklā, bet atbraucēji izgāja dārziņā un apsēdās uz vecā soliņa pie rūpīgi ķieģeļiem apliktās, bet tagad nolaistās puķudobes, kur pirms kara šādos te klusos vasaras vakaros, droši vien, mīlēja sēdēt un atpūsties pēc dienas pūliņiem veca skolotāja. No atvērtiem logiem skaidri atlidoja divas balsis. Viena aizsmakusi uztraukti ziņoja:
— Lūk, pa šo un pa šo ceļu uz Bolu, Gorohovo un Krestovozdviženskas baznīcciemu pastiprināta kustība, nepārtrauktas smago mašīnu kolonas, un var redzēt, viss vienā virzienā — uz fronti. Lūk, te, pie pašas kapsētas ieplakā automašīnas vai tanki… Domāju, ka novietojusies liela karaspēka daļa.
— Kādēļ tu tā domā? — pārtrauca tenoriņš.
— Ļoti stipra sprostuguns. Tik tikko izrāvāmies. Vakar šinī vietā nekā nebija, kaut kādas lauku virtuves dūmoja. Es līdz ar jumtiem lidoju, pašaudīju, lai pabaidītu. Bet šodien — nebija ko domāt. Tāda uguns… Skaidrs, ka virzās uz fronti.
— Bet «zet» kvadratā?
— Arī šeit kustība, bet klusāka. Lūk, šeit pie mežiņa liela tanku kolona gājienā, kādas simt mašīnas. Izstiepušās ešelonos kādu piecu kilometru garumā, iet pa dienu, nemaskējušās. Iespējams, maldinoša kustība… Lūk, šeit, šeit un tad tur — atklājām artilēriju pie pašām priekšējām pozīcijām. Un munīcijas noliktavas nomaskētas ar malku. Vakar to nebija. Plašas noliktavas.
— Viss?
— Tieši tā, biedri pulkvedi. Pavēlēsiet rakstīt raportu?
— Kas par raportu! Tūlīt uz armiju. Jūs zināt, ko tas nozīmē? Ej, dežūrant! Manu «villti»! Nogādājiet kapteini KA štābā.
Pulka komandiera kabinets bija novietots plašā klasē. Istabā ar kailām tēstu baļķu sienām stāvēja tikai viens galds, uz kura atradās telefonu ādas somas, liela aviācijas planšete ar karti un sarkanu zīmuli. Apakšpulkvedis, mazs, steidzīgs, ļoti kārtīgi ģērbies, skraidīja pa istabu gar sienām, rokas salicis uz muguras. Aizņemts savām domām, viņš reizes divas noskrēja garām miera stāvokli ieņēmušajiem lidotājiem, tad spēji apstājās iepretim viņiem, jautājoši saslējis sauso, cieto seju.
— Vecākais leitnants Aleksejs Meresjevs, — stādījās priekšā melnīgsnējais virsniekis, izstiepdamies visā augumā un sasitis papēžus. — Esmu ieradies jūsu rīcībā.
— Vecākais seržants Aleksandrs Petrovs, — nodeva raportu jauneklis, pūlēdamies izstiepties vēl taisnāk un vēl skaļāk piesizdams pie grīdas no kirzādas šūto kareivju zābaku papēžus.
— Pulka komandieris pulkvedis Ivanovs, — norūca saimnieks. — Vēstule?
Meresjevs ar noteiktu žestu izrāva no planšetes vēstuli un pasniedza pulkvedim. Tas pārlasīja acīm komandējuma papīrus un ātru skatienu aplūkoja atbraucējus.
— Labi, tieši laikā. Bet kādēļ tik maz atsūtījuši? — Tad pēkšņi kaut ko atcerējās, viņa sejā pavīdēja izbrīna: — Atļaujiet, jūs esat Meresjevs? Man par jums zvanīja KA štāba priekšnieks. Viņš mani brīdināja, ka jums…
— Tam nav nozīmes, biedri pulkvedi, — ne visai laipni viņu pārtrauca Aleksejs. — Atļaujiet stāties pie dienesta pienākumu izpildīšanas.
Pulkvedis ziņkārīgi palūkojās vecākā leitnantā un piekrītošu smīnu pamāja ar galvu.
— Pareizi. Dežurant, aizvediet viņus pie štāba priekšnieka, rīkojieties manā vārdā, lai viņus paēdinātu un ierādītu naktsguļu. Pasakiet, lai viņus ar pavēli ieskaita gvardes kapteiņa Česlova eskadriļā. Izpildiet!
Petrovam pulka komandieris šķita par daudz rosīgs. Meresjevam viņš iepatikās. Aleksejam patika, lūk, šādi ātri cilvēki, kuri aptvēra lietas uzreiz, turpat uz vietas, kas prata asi domāt un stingri lemt. Gaisa izlūka ziņojums, ko viņi gadījuma pēc, gaidīdami dārziņā, dzirdēja, neizgāja viņam no prāta. Pēc daudzām pazīmēm, saprotamām kara cilvēkam: pēc tā, kā bija pārpildīti ceļi, pa kuriem viņi brauca no armijas, ar «balsošanas» paņēmienu pārsēdās no mašīnas mašīnā; pēc tā, kā naktīs sargposteņi uz ceļiem stingri prasīja ievērot maskēšanos, draudēdami pārkāpējiem šaut riepās; pēc tā, ka bērzu birzīs, sāņus no frontes ceļiem, bija tik trokšņaini un nerūmīgi no tur novietotiem tankiem, smagajām mašīnām, artilērijas; pēc tā, ka pat uz tukšā lauku ceļa viņiem šodien uzbruka vācu «mednieki», Aleksejs saprata — klusumam frontē ir pienācis gals, ka kaut kur — un tieši šai pusē — vācieši gatavo savu jauno uzbrukumu, ka šis uzbrukums notiks ātri un ka Padomju Armijas vadība zina par to un ir jau sagatavojusi pienācīgu atbildi.