2.
Nemierīgais vecākais leitnants neļāva Petrovam ēdnīcā sagaidīt trešo ēdienu. Viņi ielēca benzīnvedējā, kas gāja viņiem vajadzīgā virzienā, un brauca uz lidlauku, iekārtotu pļaviņā aiz sādžas. Šeit jaunatbraucēji iepazinās ar eskadriļas komandieri Česlovu, drūmu, nerunīgu, bet, domājams, ļoti labsirdīgu cilvēku. Viņš bez garām runām aizveda viņus pie zemes kaponieru zālainajiem pakaviņiem, kur stāvēja jaunie, spoži lakotie, gaišzilie «La-5» ar numuriem 11 un 12 uz stateniskās stūres. Ar tiem tad arī jaunatbraucējiem bija jālido. Smaržīgajā bērzu mežiņā, kur skaļos putnu korus nenomāca pat motoru rūkoņa, atbraucēji pavadīja pie mašīnām vakara pārpalikumu, tērzējot ar saviem jaunajiem bortmehāniķiem un ieejot pulka dzīves kursā.
Viņi bija tā aizrāvušies, ka ieradās sādžiņā ar pēdējo transportmašīnu jau tumsā un nokavēja vakariņas. Tas viņus ne visai skumdināja. Savos uzticamajos «sidoros», kā tai laikā frontē sauca mugursomas, viņiem glabājās sausās devas, ko tie bija saņēmuši uz ceļa, paliekas. Sarežģītāka lieta bija ar naktsmājām. Mazā oāze, izmirušajā, nezāli pieaugušajā tuksnesī, izrādījās bāztin piebāzta divu aviācijas pulku lidmašīnu apkalpēm un štāba personālu. Pēc ilgas staigāšanas pa pārpildītām mājām, pēc dusmīgām sarunām ar iemītniekiem, kuri negribēja laist iekšā jaunus dzīvotājus, pēc filozofiskiem spriedelējumiem pašiem ar sevi, cik žēl, ka mājas nav no gumijas un tādēļ nav paplašināmas, komandants beidzot jaunieradušos iegrūda pirmajā mājā, kas pagadījās:
— Nakšņojiet šeit, bet rīt apskatīsimies.
Mazajā mājelē jau atradās deviņi iemītnieki. Lidotāji agri liekas gulēt. No saspiestas šāviņa čaulas pagatavota petrolejas lampa, kādas pirmajos kara gados sauca par «katjušām», bet pēc Staļingradas pārkrustīja par «staļingradietēm», nespodri apgaismoja neskaidros gulētāju siluetus. Viņi aizņēma gultas, solus, rindā gulēja uz grīdas uz apakšā pasviesta, ar telteni pārklāta siena. Bez šiem deviņiem nakšņotājiem istabā atradās arī vecene ar pieaugušu meitu — kuras gulēja uz lielās krievu krāsns, jo istaba bija ļoti pārpildīta.
Mirkli jaunatnākušie apstājās uz sliekšņa, neziņā, kā pārkļūt pāri visiem šiem gulošajiem ķermeņiem. No krāsns viņus saņēma dusmu pilna vecīga balss:
— Nav vietas, nav vietas! Redziet cik pilns! Uz griestiem vai līdīsiet?
Petrovs neveikli sāka durvīs mīņāties, gatavs iet atpakaļ uz ielas, bet Meresjevs jau uzmanīgi devās cauri istabai pie galda, pūlēdamies neuzkāpt virsū gulētājiem.
— Mums, māt, vajadzīga vieta, kur paēst, visu dienu neesam ēduši. Un šķīvji, un pāris krūzītes, un dakšiņas, ko? Bet gulēt mēs varam arī sētā, negribam jūs traucēt. Ir jau vasara.
Bet no aizkrāsnes dziļuma aiz nelaipnās vecmāmuļas muguras jau parādījās mazas, basas kājiņas. Tievs, viegls augumiņš klusēdams nolīda no krāsns, veikli līdzsvarodamies pāri gulošajiem, nozuda priekšnamā un tūlīt atgriezās, nesdams šķīvjus, divas sarūsējušas dakšiņas un nevienādas krūzītes, uzmauktas sīkajos pirkstiņos.
Sākumā Petrovam likās, kā tā ir pusaudžu meitene. Bet kad viņa pienāca galdam un lampas dzeltenā, kvēpainā gaisma izrāva no krēslainās miglas viņas seju, viņš ieraudzīja, ka tā ir jaunava — un glīta jaunava, ziedoša. Tikai viņas izskatu ļoti bojāja brūnā jaka, maisu drēbes brunči un saplīsušais lakats, krustiski apņemts ap krūtīm un pa vecu cilvēku paradumam sasiets aiz muguras.
— Marina, Marina! Nāc šurp, palaidne! — no krāsns iešņācās vecene.
Bet meitene pat aci nepamirkšķināja. Viņa veikli uzklāja galdam tīru avīzi, sakārtoja uz tās traukus, uzlika dakšiņas, no sāniem uzmezdama Petrovam īsus mirkļus.
— Ēdiet vien veseli. Varbūt jums kaut ko sagriezt vai sasildīt? Es ātri. Tikai komandants neļauj uguni zem trijkājīša sētā kurināt.
— Marinka, nāc šurp! — sauca vecene.
— Nepiegrieziet viņai vērību: viņai nav īsti labi ar galvu. Vācieši viņu pārbiedējuši. Kā tikai ierauga naktī karavīrus, vienmēr mēģina mani noslēpt. Jūs viņai nedusmojiet, tāda viņa ir tikai naktī, pa dienu viņa ir laba.
Meresjevā mugursomā, izrādījās, bija desa, konservi, pat divas sausas siļķes ar liesiem, no sāls baltiem sāniem, un armijas maizes kukulītis. Petrova krājumi bija mazāki: viņam bija gaļa un sausiņi. Marinkas mazās rociņas visu to veikli sagrieza, garšīgi sakārtoja šķīvjos.
Arvien biežāk viņas ātro acu skatiens garo skropstu aizēnā slīdēja pār Petrova seju, bet arī Petrovs paslepšus sāka ielūkoties viņā. Kad viņu skatieni sastapās, viņi abi sarka, kļuva nopietni, novērsās viens no otra, pie kam abi sarunājās caur Meresjevu, viens otru neuzrunādami. Aleksejam, skatoties uz viņiem, nāca smiekli, bet kļuva arī mazliet skumji: viņi abi bija vēl tik jauni — salīdzinot ar viņiem, viņš likās vecs, noguris, ilgi dzīvojis.