— Klausies, Marinuška, vai gurķīšu gadījumā nav? — viņš jautāja.
— Gadījumā ir, — klusi smaidīdama, atbildēja meitene.
— Vai vārītu kartupelīšu kaut vai kāds pārītis neatradīsies?
— Palūdziet, atradīsies.
Viņa atkal pazuda no istabas, veikli lēkdama pāri gulētājiem, klusa, viegla, kā taurenītis.
— Biedri vecāko leitnant, kā jūs ar viņu tā varat? Nepazīstama meitene, bet jūs viņu uzrunājat ar «tu», gurķīšus prasāt un…
Meresjevs skaļi iesmējās.
— Vecīt, kur tu atrodies? Vai tu esi frontē, vai kur citur?… Vecomāt, diezgan rāties, kāpiet zemē, ēdīsim, ko?
Vecāmāte, krekšķinādama un vēl arvienu dusmīgi vārdodama sev kaut ko zem deguna, nokāpa no krāsns, tūlīt pietaisījās pie desas, kuru miera laikā, kā noskaidrojās, ļoti cienījusi.
Četratā viņi sēdās pie galda un pārējo iemītnieku daudzbalsīgas krākšanas un miegainas rūkšanas pavadībā garšīgi notiesāja vakariņas. Aleksejs pļāpāja bez apstājas, dzina jokus ar vecomāti, smīdināja Marinku. Nokļuvis beidzot pazīstamā kara dzīves atmosfērā, viņš to baudīja pilniem malkiem, juzdamies kā savās mājās pēc ilgas klejošanas pa svešu pusi.
Kad vakariņas tuvojās beigām, draugi dabūja zināt, ka sādža saglabājusies tāpēc, ka šeit kādreiz atradies vācu štābs. Kad Padomju Armija sāka uzbrukt, tas aizlaidies tik ātri, ka nepaspējis sādžu iznīcināt. Vecāmāte sajukusi prātā pēc tam, kad vācieši viņas acu priekšā izvarojuši tās vecāko meitu, kura pēc tam noslīcinājusies dīķī. Pati Marinka visus astoņus mēnešus, kamēr šeit atradušies vācieši, dzīvojusi, sauli neredzējusi, tukšā piedarbā, kura ieeja bijusi aizgāzta salmiem un dažādiem krāmiem. Māte pa naktīm viņai nesusi un pasniegusi caur lūku ēdienu un dzērienu. Jo vairāk Aleksejs runāja ar meiteni, jo biežāk un biežāk viņa skatījās Petrovā, un viņas skatienos, šķelmīgos un mulsos, bija manāma grūti slēpjama sajūsma.
Vakariņas nemanot bija apēstas. Paliekas Marinka saimnieciski satina un iebāza Meresjevā mugursomā: sak, zaldātam viss var noderēt. Tad viņa sačukstējās ar vecomāti un noteikti teica:
— Lūk, ko: ja komandants jūs šeit ir novietojis, tad šeit arī dzīvojiet. Lieniet uz krāsns, bet mēs ar māti kambarītī pārgulēsim. Atpūtieties pagaidām no ceļa. Bet rīt jums vietu atradīsim.
Tikpat viegli likdama basās kājas pāri guļošajiem, viņa no āra ienesa svaigu vasarāju salmu klēpi, bagātīgi to izklāja pa plašo krāsns virsu, sakārtoja galvgalī kaut kādas drēbes un visu to veica ātri, veikli, bez trokšņa, ar kaķes daiļumu.
— Jauka, vecīt, meitene! — piezīmēja Meresjevs, labpatikā izstiepies uz salmiem un tā staipīdamies, ka locītavas brīkšķēja.
— Liekas, nekas, — māksloti vienaldzīgā tonī atsaucās Petrovs.
— Un kā uz tevi skatījās…
— Ko nu viņa tur daudz skatījās. Viņu jau visu laiku ar jums runāja.
Pēc minūtes jau bija dzirdama viņa vienmērīgā, miegainā elpošana. Meresjevs neiemiga. Viņš gulēja taisni izstiepies uz vēsiem, pēc labības smaržojošiem salmiem. Viņš redzēja, ka no priekšnama iznāca Marinka, izstaigājās pa istabu, kaut ko meklēdama. Laiku pa laikam viņa zagšus paskatījās uz krāsni. Sakārtoja uz galda lampu, atkal paskatījās uz krāsni un klusi, klusi pāri gulētājiem gāja uz durvīm. Šīs kankaros tērptās, slaidās, glītās meitenes tēls nez kādēļ pildīja Alekseja dvēseli ar sērīgu mieru. Arī mājvietā viņi tikuši. Rīt nozīmēts viņu pirmais kaujas izlidojums — divatā ar Petrovu. Viņš, Meresjevs — vadītājs, Petrovs — pavadonis. Nez, kā viņiem ies? Šķiet, jauks puisis! Re, arī Marinka viņā no pirmā acu uzmetiena iemīlējusies. Nu, kad jāguļ, tad jāguļ.
Meresjevs pagriezās uz sāniem, sakārtoja zem sevis salmus, aizvēra acis un tūlīt iegrima akmens cietā miegā.
Atmodās ar sajūtu, ka noticis kaut kas šausmīgs. Viņš acumirkli nesaprata, kas noticis, bet kara paradums piespieda viņu tūlīt uzlēkt kājās, ķerties pie pistoles. Viņš neatcerējās, kur atrodas un kas ar viņu notiek. Kodīgi dūmi ar ķiploku smaku ietina visu, bet, kad vēja brāzma atvirzīja dūmu mākoni, Aleksejs virs galvas ieraudzīja savādas, spoži mirgojošas, milzīgas zvaigznes. Bija gaišs kā dienā, un bija redzami izmētāti kā sērkociņi ēkas baļķi, uz sāniem nosviestais jumts ar atņirgtām spārēm un netālu kaut kas bezveidīgs, degošs. Viņi izdzirda vaidus, joņainu rūkoņu virs galvām un pazīstamos, riebīgos, līdz kauliem caururbjošos krītošo bumbu smilkstus.
— Gulsties! — Aleksejs uzkliedza Petrovam, kurš, apjucis skatīdamies visapkārt, stāvēja ceļos pie krāsns, kas pacēlās virs drupām. Viņi metās uz ķieģeļiem, piespiedās tiem, un šinī mirklī liela šķemba nogāza krāsns skursteni, apbērdama viņus sarkaniem putekļiem un sausa māla smaku.
— Ne no vietas, gulēt! — komandēja Meresjevs, apspiezdams arī sevī neatvairāmu vēlēšanos uzlēkt un skriet, skriet nezin kurp, tikai kustēties — vēlēšanos, kādu vienmēr izjūt cilvēks nakts uzlidojumos.
Bombardētāji nebija saskatāmi. Tie riņķoja tumsā, augstāk par viņu uzkārtām gaismas raķetēm. Toties palsā, mirgojošā gaismā bija skaidri saredzams, kā iedrāzās apgaismotā joslā un gāzās lejā, strauji acu priekšā palielinoties, melnas bumbu lāses un kā pēc tam sarkani uzliesmojumi kvēloja vasaras nakts tumsā. Likās, zeme sašķeļas gabalos un žēli dārd: R-r-rriī! R-r-rriī!
Lidotāji, izstiepušies visā augumā, gulēja uz krāsns, kas līgojās un salēcās no katra sprādziena. Viņi piespiedās tai ar visu ķermeni, vaigu, kājām, instinktīvi tiekdamies iespraukties, ieaugt ķieģeļos. Tad motoru rūkoņa attālinājās, un uzreiz kļuva dzirdams, kā šņākdamas izdziest, zemu nolaidušās uz saviem izpletnīšiem, gaismas raķetes un kā rūc virs drupām pāri ielai izcēlušos ugunsgrēku liesmas.