— Redz nu, mūs mazliet izvēdināja, — teica Meresjevs, ar manāmu aukstasinību nokratīdams no blūzes un biksēm salmus un mālainos putekļus.
— Bet viņi, tie, kas tur gulēja? — šausmās iesaucās Petrovs, pūlēdamies nomierināt nervozi trīsošo apakšžokli un apspiest uzbāzīgo žagošanos. — Bet Marinka?
Viņi nolīda no krāsns. Meresjevam bija kabatas spuldze. Apgaismoja dēļiem un baļķiem piegāzto istabas grīdu. Tur neviena nebija. Kā vēlāk noskaidrojās, lidotāji, izdzirduši trauksmes signālus, bija paspējuši izskriet laukā un paslēpties spraugā. Petrovs un Meresjevs izlodāja visas drupas. Marinkas un vecāsmātes nekur nebija. Uz saucieniem neviens neatsaucās. Kur viņas bija palikušas? Aizskrējušas, paspējušas izglābties?
Pa ielām jau staigāja komandantūras patruļas, ievezdamas kārtību. Sapieri dzēsa ugunsgrēkus, pārmeklēja drupas, iznesdami beigtos, un atraka ievainotos. Tumsā skraidīja izsūtāmie, saukdami lidotāju uzvārdus. Pulks ātri pārkārtojās uz jaunu novietni. Lidotāji salasījās lidlaukā, lai līdz ar gaismu paceltos savās mašīnās. Pēc pirmajām ziņām zaudējumi personālā sastāvā visumā nebija lieli. Ievainots viens lidotājs, krituši divi tehniķi un daži sargposteņi, kas bija palikuši uzlidojuma laikā savās sargvietās. Domāja, ka gājuši bojā daudzi vietējie iedzīvotāji, bet cik īsti, tumsas un burzmas pēc bija grūti konstatēt.
Rīta agrumā, dodamies uz lidlauku, Meresjevs ar Petrovu nevilšus aizkavējās pie mājeles drupām, kur viņi nakšņoja. No baļķu haosa sapieri iznesa nestuves, uz kurām gulēja kaut kas, pārklāts ar asiņainu palagu.
— Ko jūs nesat? — jautāja Petrovs, viss nobālēdams smagā priekšnojautā?
Ūsains, cienīga izskata sapieris, kurš atgādināja Meresjevam Stepanu Ivanoviču, turēdams nestuvju priekšgalu, lietišķi atbildēja:
— Redziet, vienu vecu māmuļu un skuķēnu ātrākām pagrabā. Akmeņi saspieduši. Skuķēns vai liela meita, nevar saprast: tāda sīciņa — var redzēt, piemīlīga. Akmens tieši krūtīs trāpījis. Dikti piemīlīga, kā mazs bērns.
… Šinī naktī vācu armija pārgāja savā pēdējā lielā uzbrukumā un, uzbrukdama padomju karaspēka nocietinājumiem, uzsāka sev liktenīgo kauju Kurskas lokā.
3.
Saule vēl nebija uzlēkusi, bija pati tumšākā īsās vasaras nakts stunda, bet lauka lidlaukā jau tricināja gaisu iesilstošie motori. Kapteinis Česlovs, izklājis rasotā zālē karti, rādīja eskadriļas lidotājiem maršrutu un jaunās novietnes punktu.
— Esiet uzmanīgi. Sadarbojieties, neizlaizdami viens otru no acīm. Lidlauks pie pašām priekšējām.
Jaunais punkts tiešām bija pie pašas frontes līnijas, apzīmētas uz kartes ar zilu zīmuli, uz vācu karaspēka novietojumā iestiepušās strēles. Lidoja nevis atpakaļ, bet uz priekšu. Lidotāji priecājās: neskatoties uz to, ka vācieši atkal pārņēmuši iniciatīvu, Padomju Armija ne tikai kā negatavojās atkāpties, bet taisījās uzbrukt.
Līdz ar pirmajiem saules stariem, kad pa lauku vēl klīda vālaina, sārta migla, otrā eskadriļa pacēlās kopā ar savu komandieri, un lidmašīnas, nezaudēdamas viena otru no redzesloka, uzņēma kursu dienvidu virzienā.
Meresjevs un Petrovs savā pirmajā kopējā lidojumā tā arī turējās cieši kopā. Tais nedaudzajās minūtēs, ko tie bija pavadījuši gaisā, Petrovs prata novērtēt drošo un patiesi meistarīgo sava vadītāja lidošanas veidu, bet Meresjevs, kurš tīšām izdarīja ceļā dažus straujas un pēkšņas virāžas, ievēroja savā pavadītājā asu aci, attapību, stiprus nervus un, kas viņam bija galvenais — vēl ne visai drošu, bet labu lidošanas rakstu.
Jaunais lidlauks bija novietots strēlnieku pulka aizmugures rajonā. Ja vācieši to atklātu, viņi varētu to apšaudīt ar mazā kalibra artilēriju un pat lieliem mīnmetējiem. Bet viņiem nebija laika piegriezt vērību kaut kādiem tur lidlaukiem, kas tiem parādījās zem deguna. Jau tumsā viņi gāza virsū visu savas šeit garā pavasarī sakopotās artilērijas uguni. Sarkana, pulsējoša blāzma pacēlās augstu gaisā virs nocietinātā rajona. Sprādzieni momentali aizsedza visu, it kā pēkšņi būtu izaudzis biezs melnu koku mežs. Un kad uzlēca saule, uz zemes nekļuva gaišāks. Dārdošā, rēcošā, nemierīgā tumsā bija grūti kaut ko izšķirt, un saule karājās debesis kā nosūbējusi, nespodra, netīri sarkana pladiņa.
Bet neba veltīgi padomju lidmašīnas jau kopš mēneša lodāja debesu dzīlēs virs vācu pozīcijām. Vācu virspavēlniecības nodomi bija sen atklāti, koncentrēšanās pozīcijas un centri bija atzīmēti kartē, izpētīti kvadrātu pēc kvadrāta. Vācieši domāja pēc sava paraduma, atvēzējušies no visa spēka, iegrūst nazi zem lāpstiņas savam agrā rīta miegā guļošam pretiniekam. Bet pretinieks tikai izlikās guļam. Viņš sagrāba uzbrucēju aiz rokas, kas turēja nazi, un šīs rokas kauli sāka brīkšķēt, sažņaugti milža tērauda pirkstos. Vēl nebija apklususi artilērijas sagatavošanās brāzma, kura trakoja frontē dažu desmit kilometru garumā, kad vācieši, apdulluši no savu bateriju grāvieniem, apžilbuši pulvera dūmos, kas ietina viņu pozīcijas, ieraudzīja sprādzienu ugunīgos kamolus savās tranšejās. Padomju artilērija gāza tieši un nevis kā vācieši izklaidus, bet pa mērķiem, pa baterijām, pa tanku un kājnieku koncentrēšanās vietām, kuri jau bija pievirzījušies uzbrukuma pozīcijām, pa tiltiem, pa apakšzemes munīcijas pagrabiem, pa blindāžām un komandpunktiem.
Vāciešu artilērijas uzbrukums pārvērtās spēcīgā uguns divkaujā, kur abās pusēs piedalījās desmitiem tūkstošu visdažādākā kalibra lielgabalu. Kad kapteiņa Česlova eskadriļas lidmašīnas pieskārās lidlaukam, zeme drebēja zem lidotāju kājām, bet šāviņi sprāga tik bieži, ka saplūda vienlaidu verdošā troksnī, it kā pār dzelzs tiltu ietu titānisks vilciens, ietu, ietu, ietu, dārdēdams un šņākdams, ietu un nevarētu pāriet. Brāzmaini mutuļojoši dūmi ietvēra visu apvārsni. Pār pulka mazo lidlauku gan zosu gājienā, gan dzērvju kāsī, gan izklaidus ierindā peldēja un peldēja bumbvedēji, un vienmērīgajā artilērijas kaujas dunoņā varēja izšķirt viņu bumbu sprādzienu dobjos, dārdošos grāvienus.