Eskadriļām izziņoja gatavību Nr. 2. Tas nozīmēja, ka lidotāji nedrīkst atstāt savu lidmašīnu kabīnes, lai pēc pirmās signalraķetes paceltos gaisā. Lidmašīnas izstūma bērzu birzītes malā, nomaskēja meijām. No meža dvesa vēsums, smaržīga sēņu valgme, un kaujas trokšņu dēļ nedzirdamie odi nekaunīgi uzbruka pilotu sejām, rokām, kakliem.
Meresjevs noņēma pilota cepuri un, laiski gaiņādams odus, sēdēja, domās nogrimis, baudīdams meža rīta tveicīgo smaržu. Blakus kaponierā atradās viņam pakļautā pilota lidmašīna. Petrovs bieži vien uzlēca no sēdekļa un pat nostājās kājās uz tā, lai paskatītos kaujas virzienā vai pavadītu acīm bumbvedējus. Viņam gribējās ātrāk mesties gaisā, lai pirmo reizi dzīvē sastaptos ar īstu ienaidnieku, vērst ložu trašu strūkliņas smaili nevis audekla pūslī, ko velk sev līdzi auklā lidmašīna «R-5», bet īstā ienaidnieka lidmašīnā, dzīvā, izvairīgā, kurā kā gliemezis vākā sēž varbūt tas pats, kura bumba šodien nogalināja šo vājiņo, skaisto, kā jaukā sapnī redzēto meiteni.
Meresjevs skatījās, kā rosās un uztraucas viņa pavadonis un domāja: viņi abi ir gandrīz vienos gados: tam deviņpadsmit, bet Meresjevam divdesmit trīs. Ko vīrietim nozīmē starpība divi trīs gadi? Bet līdzās savam pakļautajam viņš jutās kā vecis, piedzīvojis, nosvērts, noguris. Lūk, arī tagad Petrovs grozās kabīnē, berzē rokas, smejas, kaut ko kliedz pakaļ aizslīdošajiem «Iliem», bet Aleksejs ērti iezvēlies mašīnas ādas sēdeklī. Viņš ir mierīgs. Viņam nav kāju. Lidot viņam ir nesalīdzināmi grūtāk nekā kuram katram lidotājam pasaulē. Bet arī tas viņu neuztrauc. Viņš skaidri zina savu māku un tic savām sakropļotajām kājām.
Pulks tā arī nosēdēja līdz vakaram gatavībā Nr. 2. To nez kādēļ turēja rezervē. Acīm redzot, negribēja priekšlaicīgi atklāt tā novietni.
Naktsmītnēm tika ierādītas mazas zemnīcas, kuras bija cēluši un apdzīvojuši kādreiz šeit stāvējušie vācieši; dēļu sienas bija aplīmētas ar kartonu un dzeltenu ietinamo papīru. Uz sienām bija saglabājušās pat kaut kādu kinodīvu pastkartes ar lielām, plēsonīgām mutēm un vācu pilsētu uzkrītošo peizāžu oleogrāfijām.
Artilērijas kauja turpinājās. Zeme drebēja. Sausās smiltis bira uz papīra, un visa zemnīca riebīgi čirkstēja, it kā ņudzētu no kukaiņiem.
Meresjevs un Petrovs nolēma gulēt laukā uz izklātām teltenēm. Pavēle bija gulēt neizģērbjoties. Meresjevs tikai atlaida vaļīgāk protēžu siksnas un, gulēdams uz muguras, skatījās debesīs, kuras, likās, drebēja sarkanīgajā sprādzienu mirgā. Petrovs tūdaļ aizmiga. Miegā viņš krāca, kaut ko murmināja, kožļāja, šmaukstināja lūpas un viss sarāvās čokuriņā kā bērns. Meresjevs uzsvieda viņam savu šineli. Juzdams, ka neaizmigs, viņš piecēlās, drebinādamies no drēgnuma, izdarīja dažus straujus vingrojumus, lai sasildītos, un nosēdās uz celmiņa.
Artilērijas brāzma jau bija pāri. Tikai pa reizei gan vienā, gan otrā vietā baterijas par jaunu uzbēra ātru, nekārtīgu uguni. Daži iemaldījušies šāviņi nosvilpa pār galvām un plīsa kaut kur lidlauka rajonā. Šī tā saucamā traucējošā uguns karā nevienu parasti netraucēja. Aleksejs pat nepaskatījās uz sprādzienu pusi. Viņš skatījās uz frontes līniju. Tā bija teicami redzama tumsā. Pat tagad, visdziļākajā naktī, tā dzīvoja saspringtu, neapsīkstošu, smagu cīņu dzīvi, atzīmētu uz gulošās zemes tumšsārtām, pār visu apvārsni izplūdušām milzu ugunsgrēka blāzmām. Virs tās nespodri mirdzēja raķešu trīsošās ugunis: zilgani fosforiskās — vācu — un dzeltenās — mūsējās… Gan vienā, gan otrā vietā uzšāvās spēja liesma, uz mirkli paceldama no zemes tumsas autu, un pēc tam līdz dzirdei nonāca smags sprādziena dvašojums.
Lūk, dobjai maijvaboļu dūkoņai, kuras, nepiegriezdamas vērību karam, bija aizņemtas zaļokšņo bērzu biezoknī ar savām vaboļu lietām, pievienojās ļoti līdzīgā nakts bumbvedēju dūkoņa. Visa frontes līnija uzreiz pārklājās daudzkrāsainu trasējošo ložu krellēm. Kā asins lāses uzšļāca gaisā ātršāvēju zenītlielgabalu kārtas. Atkal iedrebējās, iedunējās, ievaidējās zeme. Bet vaboles, kas dūca bērzu lapotnē, tas netraucēja; meža dziļumā cilvēka balsī, kā nelaimi vēstīdams, vaidēja ūpis; lejā, ieplakā, krūmos, atžirgusi no dienas bailēm, sākumā nedroši, it kā pārbaudīdama balsi un uzskaņodama instrumentu, bet vēlāk pilnā sparā sāka svilpot, pogot, dziedāt lakstīgala, aizgūtnēm dzerdama savas dziesmas skaņas. Tai atbildēja citas, un drīz vien visa šī piefrontes birzs skanēja un dziedāja, pilna no visām pusēm plūstošas melodiskas pogošanas. Ne par velti visā pasaulē bija slavenas ievērojamās Kurskas lakstīgalas!
Bija savādi klausīties viņās mežā, tumšsārtu ugunsgrēku atblāzmu, raķešu nedzīvas mirgas un drudžainu sprādzienu uzliesmojuma apgaismojumā, mežā, kur oda pēc benzīna, bet zem kokiem mežmalā slēpās lidmašīnas. Klausoties šais putnu trakulībās, Aleksejs atcerējās vienu lakstīgalu, kuru viņš ar Oļu kādreiz sauca par «savējo». Tādā pat palsā, vēsā un smaržu pilnā naktī viņi atgriezās no pastaigas pa Volgas krastu. Viņi divreiz jau bija pagājuši garām Oļas mājas vārtiņiem un katru reizi, kad pienāca brīdis šķirties, nolēma paiet garām vēl reizi. Un tad, kad viņi iegāja pilsētas aklā sāņieliņā un apstājās ielas galā pie nogāzes, kur lejā pilsētas atkritumos mēnesnīcā spīguļoja sasisto stiklu gabali, konservu kārbas un suķes, un apstājās, tik ļoti viens otra aizņemti, ka pat neievēroja, cik maz gleznaina ir viņu izvēlētā vieta, piepeši kaut kur tuvumā, mazas baznīciņas dārziņā, viņi izdzirda lakstīgalu. Tā bailīgi iedziedājās un apklusa. Paraudzījušies viens otrā, viņi domāja, ka tas viņiem tikai licies. Bet lakstīgala iedziedājās vēl un vēl reizi un sadūšojusies laida vaļā garus treļļus. Cieši piespiedušies viens otram, viņi klausījās tās dziesmu — vieni zem mēnesnīcas dusošās pilsētas nomalē, naktssarga tālā tarkšķa pavadījumā. Cik viņi bija pateicīgi šim putnam, kurš taisni kā viņiem uzdziedāja tādā negaidītā un nemājīgā vietā! Viņi to nosauca par «savu lakstīgalu », un tad ne vienu vien reizi gāja to klausīties, iekāms karš tos izšķīra.