Un, lūk, tagad Kurskas lakstīgalas trakuļoja mežā. Aleksejs, kuram rīt kaujā bija jātur eksāmens nevis komisijas priekšā, bet pašas nāves vaiga priekšā, nevarēja aizmigt, klausoties lakstīgalu sasaukšanos. Un viņš domāja nevis par rītdienu, nevis par nākošo cīņu, nevis par iespējamo nāvi, bet par tālo lakstīgalu, kura dziedāja viņiem reiz Kamišinas nomalē, par «viņu» lakstīgalu, par Oļu, par dzimto pilsētu.
Debesis austrumos jau bālēja. Lakstīgalu pogošanu pakāpeniski atkal nomāca kanonāde. Saule lēni cēlās pār kaujas lauku, liela, tumši sarkana, tikko pārvarēdama šāvienu un sprādzienu biezos dūmus.
4.
Kauja Kurskas lokā gāja plašumā. Vāciešu iepriekšējie plāni — īsā, varenā tanku triecienā, pārraujot mūsu nocietinājumus dienvidos un ziemeļos no Kurskas, saspiest knaibles un, ielencot visu Padomju Armijas Kurskas grupējumu, sarīkot tur «vācu Staļingradu» — tūlīt izjuka, pateicoties varonīgai aizsardzībai. Vācu virspavēlniecībai jau pirmajās dienās kļuva skaidrs, ka aizsardzību viņi nepārraus un, ja tas arī izdotos, viņu zaudējumi būtu tik lieli, ka knaibles tie saspiest vairs nespētu. Bet apstāties bija par vēlu. Par daudz dažādu cerību — stratēģisku, taktisku, politisku — Hitleram saistījās ar šo operāciju. Lavīna sāka velties. Tā gāzās tagad no kalna lejup, arvien palielinādamās apjomā, ieraudama un aizraudama līdz visu, kas gadījās ceļā, un tiem, kas to bija iekustinājuši, nebija spēka to apturēt. Vācu uz priekšu virzīšanos mērīja kilometriem, zaudējumus — divīzijām un korpusiem, simtiem tanku un dižgabalu, tūkstošiem mašīnu. Uzbrūkošās armijas pagura noasiņodamas. Vācu štābs to saprata, bet viņam vairs nebija iespējas apturēt notikumus, un viņš bija spiests sviest arvien jaunas un jaunas rezerves iekarsušās kaujas versmē.
Padomju Virspavēlniecība vācu triecienus atsita ar līnijdaļām, kas šeit ieņēma aizsargpozīcijas. Novērodama vācu niknuma pieaugumu, tā savas rezerves turēja dziļumā, nogaidīdama, kamēr apsīks ienaidnieka trieciena inerce. Kā vēlāk uzzināja Meresjevs, viņu pulkam vajadzēja segt armiju, kura bija koncentrēta nevis aizsardzībai, bet tieši prettriecienam. Tādēļ kaujas pirmajā etapā kā tankisti, tā arī ar viņiem saistītie lidotāji-iznīcinātāji bija tikai lielās cīņas vērotāji. Kad ienaidnieks visiem saviem spēkiem bija iesaistījies cīņā, gatavību Nr. 2 lidlaukā atcēla. Apkalpēm atļāva gulēt zemnīcās un pat naktī izģērbties. Meresjevs un Petrovs pārkārtoja savu mājokli. Viņi izsvieda kinoskaistuļu pastkartes un svešu peizāžu uzņēmumus, noplēsa vācu papi un papīrus, izdaiļoja sienas ar skujām, svaigiem bērziņiem, un viņu zemes ala vairs nečirkstēja no birstošām smiltīm.
Reiz no rīta, kad spoži saules stari jau krita caur neaizsegto durvju aizkaru uz skujām klātās grīdas, bet abi draugi vēl staipījās sienās ietaisītās guļvietās-nišās, augšā pa celiņu nodimdēja steidzīgi soļi un atskanēja frontē maģiskais vārds: «Pastnieks!»
Abi reizē nosvieda segu, bet kamēr Meresjevs piesprādzēja protēzes, Petrovs paspēja notvert pastnieku un atgriezās, svinīgi nesdams Aleksejam divas vēstules. Tās bija vēstules no mātes un Oļas. Aleksejs izrāva vēstules no drauga rokām, bet šinī brīdī atskanēja bieži sitieni pa sliedi. Apkalpes sauca pie mašīnām.
Meresjevs iebāza vēstules kabatā un, acumirklī aizmirsis par tām, skriešus devās pakaļ Petrovam pa mežā iemīto taku, kura veda uz lidmašīnu atrašanās vietu. Viņš skrēja diezgan ātri, balstīdamies uz spieķa un tikai mazliet šūpodamies. Kad viņš piesteidzās lidmašīnai, motors jau bija atbrīvots no pārklāja, bortmehāniķis, bakurētains un jautra izskata puisis, rosījās pie propellera.
— Kontakts.
— Ir kontakts.
Motors ierūcās. Meresjevs paraudzījās «sešniekā», kurā lidoja eskadriļas komandieris. Kapteinis Česlovs izstūma savu mašīnu uz lauka. Lūk, viņš kabīnē pacēla roku. Tas nozīmēja: «Uzmanību!» Motori rūca. Vējā baloja pie zemes piespiestā zāle, sēru bērzu zaļās šķipsnas plivinājās gaisa virpuļos un drebēja, gatavas atrauties kopā ar zariem no kokiem.
Vēl ceļā kāds lidotājs, kas panāca Alekseju, paspēja viņam uzsaukt, ka tanki pāriet uzbrukumā. Pret neauglīgā piepūlē pagurušiem vāciešiem virzījās visa mežā sakoncentrētā armija. Tātad lidotājiem tagad vajadzēs segt tanku pāreju pār sagrautiem un artilērijas savandītiem ienaidnieka nocietinājumiem un tīrīt un sargāt gaisu virs uzbrūkošajiem tankistiem. Sargāt gaisu? Vienalga. Tādā saspringtā kaujā arī tas nevarēja būt mazvērtīgs izlidojums. Kaut kur tur, gaisā, agri vai vēlu būs jāsastopas ar ienaidnieku. Lūk, viņa, spēku pārbaude, lūk, kur Meresjevs pierādīs, ka viņš nav sliktāks par kuru katru citu lidotāju, ka viņš ir sasniedzis savu.