— Kāds tu neuzmanīgs, Marč! — Jancis runāja, zariņu no jauna paceldams: — Apskaties jel pumpurīšus!
Marčs paņēma zariņu un sāka to atkal aplūkot.
— Nu? Vai tad tu neredzi tās skaisti sarkanās bārkstītes pumpuru galos?
— Redzu gan. Bet kas tad tās ir?
— Tie ir lazdu ziedi.
— Bet dzeltenie, garenie tur vecajās lazdās?
— Tie tikai kākari. No viņiem neaug rieksti, bet no šitām sarkanajām spuriņām. Paskaties — šim pumpuram ir divas spuriņas: te būtu izauguši divi rieksti; tam tur, redz, seši: tur būtu vesels čams riekstu … Bet — vai, kur jau saule! Nu tik mudīgi uz upes galu, citādi mēs nevienas zivtiņas vairs nedabūsim!
Puikas laidās teciņus lejā, bet ne līdz pašai ūdens malai. Mazliet augstāk viņi pagriezās pa labi klajā līdzenumā un pār to tieši uz makšķerēšanas vietu — dzirnavupītes galā.
Maz minūtēs makšķeres bija piesietas, kumosi samaukti āķos, un abi puisēni jau sēdēja ūdens malā, pukstošām sirdīm lomu gaidīdami.
10
Kamēr Jancis sarīkoja makšķeres, Marčam atlika laiks uzmest acis dzirnavupītei un gravai, pa kuru viņa tecēja.
Marčs, taisnību sakot, nebija liels dabas jaukumu pazinējs, nebija arī to cienītājs.
Pat viņa labākie draugi runāja, ka tas saprotot vairāk no ābeces ar sarkano gudrības gaili, kas, mūžīgi uz vienas kājas stāvēdams, bija bīstamākais rājējs visiem, kas negāja tālāk par pirmo lapas pusi.
Bet šādas domas no Marča draugiem bija skaidrā ironija, jo acumirklī, kad stāvēja dzirnavu upītes malā, tajā acumirklī viņš patiešām nezināja vēl pirmā ābeces burta un tomēr skatījās gravā, skatījās, muti ieplētis, un tā aizvien bija nemaldīgākā zīme, ka Marčs nopietni kaut ko dara, — tātad acumirklī nopietni apskata gravu.
Kas viņa uzmanību tik vareni saistīja, grūti pateikt.
Varbūt tās bija dzirnavas, kas, no Daugavas malas skatoties, augstu kalnā izlikās it kā šķērsām gravai pārliktas.
Lielie alkšņi un sīkie krūmi, kas auga gravas šaurajā līdzenumā pie pašām dzirnavām, kā arī šmaugās lazdas un kuplie ceriņi, kas, ietiepīgi saķērušies labajā gravas krastā, aizsedza tik pilnīgi dzirnavu pamatus, ka no viņām neko vairāk neredzēja kā vienīgi sarkano jumtu, balto mūra sienu un miegainos, pavisam aizputējušos logus.
Tādēļ Marčam arī rādījās, it kā dzirnavas būtu uzliktas vienīgi smalkajām koku galotnēm, — un tas taču bija par daudz ērmoti!
Skaidri un gaiši par to pārliecināties Marčam nebija iespējams: jo dziļāk gravā skatījās, jo biežāki kļuva koku zari, tā ka beidzot pa tiem nevarēja nekā redzēt, un tie šimbrīžam bija tomēr vēl bez lapām. Nu, un vasarā? Nu, tad arī saules visspēcīgiem stariem jāatkāpjas no cēlā lapu kupluma, jāatkāpjas, dzirnavu pamatu neredzējušiem. Un viņus taču bija vērts redzēt: cik dūšīgi tie savaldīja pavasara nemierīgos ūdeņus dzirnavu dīķī, lai gan paši stāvēja bezdibeņa malā.
Varbūt Marčs tādēļ lūkojās tik nopietni gravā. Bet var arī būt, ka viņš apbrīno gravas augstos, baltos klinšu krastus, ko upīte, cauri lauzdamās, tik dziļi pāršķēlusi.
Liekas, arī vēl tagad straujā Daugavas meitene nav aizmirsusi šo cīņu ar nelokāmām klintīm, ka viņa arī tagad to vēl turpina: paskat tikai, cik tuvu viņa met savus viļņus labajam gravas krastam, ka pat cilvēks nevar tur sausām kājām garām tikt!
Un paraugies vien, cik saīdzis skatās šis pats krasts caur no- kārušamies koku saknēm kā caur sajukušiem matiem uz nerātnu irakuli.
Un paklausies tikai, kā sirmā klints sevī errīgi dudina: «Nu, labu galu tu vis neņemsi, palaidne! Pag, pag, kad metīšu lielo klints bluķi — būs diezgan! …»
Bet upīte tikai lēkā un smejas par šādiem draudiem un sviež ;kā atbildi jaunus un jaunus viļņus vecim pie kājām; viņa jau zina, ka stīvais rūcējs tai nevar tomēr neko padarīt: te jau guļ viņas ceļā dažs smags klinšu gabals, bet vai tie aizturējuši straujo, nevaldāmo sparību?
Nē, pavisam otrādi!
Vilnis atsitas pret klinti un ar jaunu spēku metas vainīgajam virsū.
Sargies! Arī tavs svars ir tīrais nieks pret centību un izturību!
Sargies, ka tavi paši neapdomībā mestie bluķi nav tava kritiena sekmētāji!
Nē, nevis saviem smagiem klinšu gabaliem tu aizturēsi dzīvo upīti, ja gribi, liecies pats viņas gultā, — tu jau arī esi viena klints, — bet arī tad jautrie viļņi tomēr atradīs izeju: skanēdami viņi dosies tev pāri, tev cauri pie savas māmuļas, un tur viņi stāstīs visas pasaules priekšā par savu galīgo uzvaru …
Nē, vecais! Labāk paliec klusu, atkāpies, deri mieru: tu jau būsi tā kā tā zaudētājs!
Marčs vienmēr vēl skatījās uz dzirnavu pusi.
Viegls smaids piepeši ieradās viņa zilajās acīs un pārstiepās pamazām visam bērnišķīgi jautram vaidziņam pāri.
Laikam Marčs priecājās par nemierīgajiem pavasara viļņiem, kas, viens otru kā puikas grūstīdami, steidzās cits par citu drīzāk pie lielās Daugavas.
Bija jādomā, ka Marčs pašlaik kaut ko teiks savam draugam, bet jautrie smaidi nozuda, it kā viļņu starpā iekrituši, un Marčs gandrīz vienaldzīgi saņēma pasniegto makšķeri.
Tad viņš nosēdās Jancim līdzās dzeltenajās smiltīs un raudzījās ūdenī.
Jancis bija jau reizes divas makšķeri uzcēlis. Zivis kodās brangi, tikai Jancim nelaimējās nevienas izvilkt.
Bet Marčs sēdēja gluži klusi, makšķeri nekustinādams, un skatījās kā sapņodams upītē.
— Velc, velc! Tev jau rausta! — Jancis steigšus iesaucās.
Marčs papriekš paskatījās platām acīm runātājā un tad lēnām cēla makšķeri ārā.
Tiešām — tur karājās un spirinājās balta un spoža kā sudrabs zivtiņa makšķeres galā.