Marčam aizrāvās elpa.
Kā vanags viņš sekoja ar acīm zivtiņas ceļam gaisā un, tiklīdz tā bija sasniegusi zemi, sagrāba to abām rokām tik cieti, ka zivtiņa notirinājās vien un bija pagalam.
Jancis izraka smiltīs dobīti un lika tur iemest raudinu.
— Bet viņa jau ieleks ūdenī! — Marčs baiļojās un saspieda zivtiņu vēl ciešāk.
— Neielēks vis — dobīte diezgan dziļa. Met tik iekšā un uzliec jaunu kumosu! … — Jancis noteica, vienaldzīgs izlikdamies, bet tūliņ arī piemetināja: — Redz nu, kāda tev laime: pirmais noķēri zivi …
Un viņš tā kā skaudīgi paskatījās Marčā.
Marčs bija āķim uzmaucis kumosu un apskatīja tagad makšķeri vērīgāk.
— Kāpēc tad tu korķi tajā esi iesējis? — viņš prasīja.
— Vai tad tu makšķeri pirmoreiz redzi? Tas taču plūds! Citādi jau nevarētu zināt, kad zivs pieķeras. Plūds paliek ūdens virsū, un, kad zivs saķer kumosu, plūds pakustas, brīžam pazūd pat zem ūdens! Nu!
— A-ā! Aiz to es domāju — kā tu zināji, ka man zivs pieķērusies? Rau, rau, kā tev nu plūds kustas!
Jancis pašreiz vilka, un arī tam bija zivs piekodusies: viņa bija lielāka par Marča raudinu.
— Vuij, kāda tev liela! — Marčs nobrīnījās, savu makšķeri vēl aizvien rokā turēdams.
Bet tad viņš apķērās un, aizmāršību izlabodams, meta tik dūšīgi makšķeri upītē, ka ūdens vien noblīkšķēja. .
— Ūja! Tā jau aizbaidīsi visas zivis! — Jancis pukojās. — Kāpēc tu laid kātu ūdenī? Vai domā, zivis neredz un nedzird tādu blīkšķi?
Marčs neteica ne vārda, tikai nosarka mazliet un sekoja uzmanīgi plūdam, kas viegliņām laidās no viena viļņa uz otru.
Laikam Jancim bija taisnība: labu brīdi ne vienam, ne otram neraustīja makšķeres, bet tad — abiem reizē.
Puikas vilka: korķi vien noblākšķēja ūdenī, it kā tos patlaban no pudelēm vilktu, bet zivtiņas atkrita ūdenī atpakaļ.
— Vai, kur man bija liela! … — Marčs puspārsteigtā, pus- žēlabainā balsī iesaucās.
— Tas bija par agru vilkts, — Jancis paskaidroja. — Kad pirmoreiz makšķeri rausta, viņas tikai mēģina, vai kumoss labs, otrreiz viņas jau ņem mutē, bet trešreiz vajag vilkt — tad rokā, ka jā! Bet nevajag tik daudz pļāpāt: arī no tā zivis baidās.
Puisēni makšķerēja tālāk un nu reti cēla tukšu makšķeri ārā.
lesviešanā Marčs bija tagad jau pilnīgi mākslinieks.
Tāpat kā Jancis, viņš iemeta makšķeri, ka ir tievais, lokanais kāta gals nepiedūrās ūdenim. Bet izvilkšanā — nu, tur viņš arī bija mākslinieks, tikai pārāk karsts, kā jau iesācējs.
Grūti un bēdīgi klājās zivtiņām, kas gribēja pamieloties pie Marča makšķeres.
Jaunais varonis nemīlēja joku — kuru vilka, tai arī bez spiešanas pietika: cik makšķerīte gara, tik lielu līkumu meta katra zivtiņa gaisā.
Kad viņa aiz Marča sasniedza dzeltenās smiltis, tur aizvien atskanēja dobjš troksnis, un zivtiņa gulēja gluži mierīgi smiltīs.
— Ahā! — Marčs noteica tad aizvien un ielika viegli jauno gūstekni savā dobītē — Marčs bija nomanījis, ka arī bez sirsnīgās spiešanas zivtiņas nemaz nemēģina no viņa dobītes lēkt ūdenī, kamēr Jancis jau vairāk reizes savas bija sagūstījis pašā ūdens malā.
— Nezin kāpēc tev vienmēr lielākas zivis ķeras nekā man? — Marčs atklāja sava pētījuma iznākumu.
— Tāpēc, ka man plūds augstāk, — Jancis pamācīja, — lielās zivis dzīvo aizvien dibenā.
Nu arī Marčs palaida makšķeri dziļāk. Bet, nākošo reizi velkot, Marčs, par lielu brīnumu, ieraudzīja pie sava āķa gluži niecīgu zivtiņu.
Domīgi galvu grozīdams, viņš piecēlās, lai atsvabinātu mazo radījumu, bet tad gluži pārsteigtā balsī iesaucās:
— Janci! Paskaties, kas te!
— Nu, — mazs plaudītis!
— Nē, nē! Paskaties, kur āķis!
— Vai — mugurā . . .
Un abi puikas brītiņu stāvēja, brīnīdamies un nevarēdami saprast, kā āķis varēja no mutes iekļūt muguras vidū, kur lielā spura. Beidzot Jancis atrada izskaidrojumu.
— Viņš bijis virs tava āķa, un, kad nu tik nežēlīgi ātri raun, āķis ieķēries mugurā. Nabaga plaudītis — viņš jau tev nemaz nav raustījis makšķeri …
— Jā, bet kas tad!
— Gan jau kāda cita. Bet pateicies dievam, ka tev līdz šim nav vēl bijusi liela zivs pie makšķeres: ja tu vienmēr tik ātri rausi, āķis būs pagalam, un man nav neviena vairāk.
Marčam gribot negribot bija jāpiekrīt Janča domām.
Gan viņš vē! dažu labu zivtiņu laida augsti pār galvu, bet tas notika vienīgi aiz pārskatīšanās, kad viņš, darbā nogrimis, piemirsa labos padomus.
Pēc šāda nepareiza sviediena viņš katru reizi pameta bailīgi acis uz savu biedru un nodomāja: «Nē, nākamreiz nesviedīšu vairs tā!»
Marčs arī tiešām turēja vārdu.
Un raugi: arī viņam radās krietnāki sapali, bet āķis netrūka.
11
Saule varēja būt brokastī, bet Marčs, kas aizvien ēdamos laikus mīlēja un ievēroja visstingrāko kārtību kā no savas, tā arī no citu, sevišķi mātes puses un ikreiz, tiklīdz manīja šādos brīžos nolaidību, protestēja tik skaļi un droši, it kā aizstāvētu kādu vispasaules lielu ideju, šis Marčs sēdēja tagad upes gala smiltīs un makšķerēja gluži mierīgs.
Viņš bija aizmirsis, pilnīgi aizmirsis brokastis, it kā to nemaz pasaulē vairs nebūtu.
Bet tas atgadījās pirmoreiz Marča šās pasaules dzīvē, un nav zināms, bet laikam otrreiz gan vairs neatkārtojās.
Marčs tātad šoreiz bija galīgi aizmirsis brokastis, un Jancis, kas sendienām bija apradis ar šādu un vēl daudz nelabvēlīgāku dzīves kārtību, — Jancis priecājās klusībā.