Bet tad viņš pagriezās uz plūda pusi un, nopietnu ģīmi sataisījis, sāka klausīties Janča stāstā.
Jancis pailaban iesāka:
— Tu gan, Marč, laikam sama neesi redzējis? Es arī ne. Sitas te, ko nupat izvilki, tīrais nieks: viņš vēl nemaz nav izaudzis. Bet, kad viņš tiek liels, esot tik garš kā cilvēks vai vēl garāks. Ar makšķeri tad jau ne domas valdīt, labi — ja ar tīklu!
Sai malā sen laikiem nav neviens izzvejots. Pērn pie Stukmaņiem esot gan pašu veci izvilkuši. Kad situši nost — bļāvis kā vērsis! Bet te jau reti kad zvejo ar tīklu un tāpēc arī nekad sama nenoķer. Viņus arī grūti izzvejot: tie dikti gudri, malā gandrīz nekad nenāk, dzīvo vienmēr dzelmē. Tikai pavasaros kādreiz ledi iztramda, vai arī neskaidrā ūdenī paši iemaldās kādā atvarā. Ja tad pagadās tīkls, tad var izvilkt. Bet mums tīrā laime, ka sami tik reti nāk malā! Jā, brālīt, citādi mēs nedrīkstētu nemaz te makšķerēt! Tu jau redzēji, kas šitam mazajam par garām ūsām. Vari iedomāties, kādas tad tās lielajam: tādas kā mūsu makšķeres kāti! Tiklīdz cilvēks, it īpaši bērni, nāk tuvumā — švups! — sams apmet garo ūsu kājai un — dibenā! Tur viņš tad norij laupījumu; samam mute kā vārti. Nevienai zivij nav tik platu žaunu kā samam un vēdzelei.
Reiz te Vīgantē dzīvojis tāds nebēdnieks puika. Bijis liels peldētājs: līdz Daugavas vidum un atpakaļ atpeldēt — viņam nekas! Bet bijis tomēr liels palaidnieks un brīnum nepaklausīgs. Tēvs un māte teikuši, lai neiet par daudz dziļi Daugavā, — pa vasaru te jau var aizbrist līdz pašai dzelmei, gan jau redzēsi, — bet šis nelicies ne dzirdot.
Kādreiz gājis ar citiem puikām peldēties un lielījies aiziet līdz pašai dzelmei un pārpeldēt līdz Vidzemei un atpakaļ. Pat saderējis ar otru puiku uz piecām kapeikām. Gan daži teikuši, lai neiet, būšot slikti; bet kas nu, dieviņ, — nosaucis tikai citus par durakiem un pats Daugavā iekšā — kā jau uz nelaimi.
Līdz dzelmei, kur melnais ūdens, ticis tīri labi — te citi puikas redz, ka lielībnieks pēkšņi kā sviests pazūd ūdenī. Visi kliegdami brēkdami no Daugavas ārā un mājās!
Domājuši, ka noslīcis. Gan meklējuši ar nārāgism un ķekšiem, bet, kā nav, tā nav!
Tikai trešajā dienā sākuši ar tīklu meklēt, bet atkal veltīgi.
Beidzot ceturtajā dienā lejpus Staburagam iemetuši tīklu un noķēruši resnu resnu samu. Un vai zini, kas tam bijis vēderā?
Vairāk nekas kā nebēdnieka kauli vien — pašu sams bijis jau sagremojis … Redz, Marč!
Marčs jau dažu labu reizi bija pārliecinājies, ka iet gan visai bēdīgi, kad neklausa mātei, bet tik briesmīgas lietas viņam nekad nebija nākušas prātā.
Viņš palika pavisam nemierīgs, laikam ienāca prātā, ka šorīt arī bija izgājis bez mātes atļaujas, un — vējš viņu zina — vai tās tik nav sama ūsas, kas tur ūdenī kustas?
Marčs tika vēl nopietnāks, kad tērpa savas domas vārdos.
— Bet kad nu kādu no mums viņš rautu? — un Marčs jau saspērās mukšanai.
— Esi vien mierīgs, Marč! — Jancis drošināja, kam sametās jau žēl, ka tādas briesmu lietas sastāstījis draugam, kas jau tā bija brīnum nasks mājās gājējs. — Mūs neviens neraus! Es jau tak teicu, ka sami ļoti reti nāk malā, un ko tad viņš te meklēs upes galā? Te jau viņu pašu var noķert. Mēs tak esam divi, un tad jau sams nenāks ne tuvumā! Viņam arī daudz labāk patīk mazās zivtiņas: tās vieglāk norīt. Viņš liels ziķers ķerot: izbāžot garās ūsas caur zālēm vai arī Daugavas gļotām, pats paslēpjoties aiz kādas radzes un kustinot ūsas. Mazās zivtiņas, kā jau muļķītes, domā, tur kust tārpiņš, un mudīgi mudīgi klāt. Bet te sams — hapcū! — un zivtiņas vēderā.
Marčam kļuva tūliņ vieglāka sirds. Tomēr domas par mājās iešanu reizi, tā sakot, aplinkus bija izteiktas, un kā godīgam cilvēkam Marčam taču sava pārliecība bija jāaizstāv.
Un, taisnību sakot, bija arī pats pēdējais laiks bez bāriena mājās tikt: saulīte jau virzījās uz launaga pusi.
— Vai dieviņ, Janci! Māte bārsies, — Marčs teica, it kā šīs domas pirmoreiz galvā radušās vai arī it kā būtu kaut ko pavisam jaunu atradis šai pasaulē.
— Par ko? — Jancis ātri ieprasījās, laikam draugu apmulsināt gribēdams.
— Nu, es tak vēl neesmu brokastis ēdis… — Un Marčam savilkās tik sāpīgs un tukšs ģīmis, ka Jancis, kam arī daudz labāk nebija ap dūšu, tomēr sāka smieties.
— Nu, nebrēc, nebrēc jel tik stipri! Vai tad nu tādēļ tūliņ jāraud!
Pie tam Jancis sāka ļoti nopietni rakņāties kabatās.
Mazu brītiņu vēlāk Marčs, kas sarīkoja jau makšķeri it kā mājās iešanai, ieraudzīja Janča rokā krietnu kaltēta siera gabalu.
Marčam radās tūliņ priecīgāka seja, bet Jancis izvilka nazi un pārgrieza siera gabalu divās līdzīgās daļās.
— Se uzkod! Bailes pāries, — Jancis teica, pasniegdams Marčam viņa tiesu. — Un nu nebrēc vairs, bet makšķerē!
Marčam aiz slepena prieka aizmirsās pat «paldies». Kārīgi viņš saķēra sieru un, krietnu gabalu nokodis, iemeta atkal makšķeri.
Tik tālu nu lieta būtu kārtībā, ja tikai zivis kostos kā no rīta.
Bet šitā Marčam sāka mesties garš laiks un arī ēstgriba pamodās stiprāk; siera gabaliņš bija, tā sakot, viņu tikai iekairinājis.
Viņš pameta acis uz Janča pusi — arī tam, pēc visa spriežot, tā pati nelaime: zivis neķērās un laikam arī gribas ēst.
Un Marčs kļuva drošāks.
13
— Klau, Janc! . ..
— Nu?
— Vai neiesim mājās? Man vairāk nemaz nerausta plūdu.
— Nez .. . Būs gan laikam jāiet: nav nekā! — Marčs uzelpoja vieglāk. Viņš jau vilka makšķeri, lai sāktu satīt, kad Jancis vēl turpināja:
— Pag, pag — iemetīsim vēl trīs reizes: ja tad nebūs, iesim mājās.