Ar redzamu nepatiku Marčs atritināja atkal makšķeri un iemeta, tāpat kā Jancis, pirmo reizi.
Nemaz nevērodamas Janča un biedra draudzīgos noteikumus, zivis tomēr, kā aizvien ap launaga laiku, neaiztika ne kumosa.
Tās bija, likās, visu ēstgribu zaudējušas, tāpat kā Marčs pacietību: viņš meta jau pēdējo norunāto reizi un raudzījās padusmīgi Jancī, kam pacietība laikam bija kā pati mūžība: tas vēl nebija pirmo reizi makšķeri izcēlis, lai gan viņam neviena zivtiņa nepiedūrās kumosam. To Marčs nemaz nevarēja saprast.
Beidzot Jancis tikpat izcēla makšķeri, vērīgi apskatījis kumosu, uzstūma plūdu labu tiesu augstāk un iemeta, cik dziļi vien sniedza kāts un aukliņa.
Otras reizes metums vilkās atkal veselu mūžību.
Šai laikā Marčs paspēja izvilkt trešo un beidzamo reizi makšķeri, paspēja notīrīt āķi, satīt aukliņu ap kātu, nolikt to smiltīs un visu to paspēja lēnām, nesteidzoties, un pēdīgi viņam atlika tomēr vēl krietns laika sprīdis noskatīties klusām Daugavas dū- ņotā ūdenī, bet Jancis — na, tas tikpat beidzot izcēla makšķeri pa otrai lāgai, zināms, atkal bez kāda panākuma.
Jancis uzstūma plūdu vēl augstāk un iemeta, grūti nopūzdamies, beidzamo reizi makšķeri.
Tad viņš it kā nejauši paskatījās Marčā.
— Vai tu jau beidzi?
— Jā! Ir diezgan! Tikpat jau nekā nav! …
— Pagaidi vēl drusciņ — es ar tūliņ … Bet tikām tu vari nogriezt klūdziņas, kur zivis uzmaukt. Še nazis — bet labi garas un tādas, kam āķis galā.
Marčs paņēma lēnām nazi un griezās tikpat lēniem soliem krūmos, lai izdarītu noteikto darbu.
Tikai pēc laba brīža viņš nāca atpakaļ, bet Jancis vēl vienmēr sēdēja upmalā.
— Tūliņ, tūliņ! — Jancis teica, it kā aizbildinādamies. — Vēl mazu mazu brītiņu: man tā kā raustīja …
Un piepeši viss lielais makšķeres korķis iegrima lēnām sīki drebulīgajos viļņos un sāka ieslīpi doties uz Daugavas pusi.
— Velc! … velc! … — pusaizgūdamies Marčs sauca.
Jancis vilka arī, bet ne tik ātri un steidzīgi, kā Marčs sauca.
Varbūt tur bija pati makšķere vainīga, jo, cik Marčs varēja
nomanīt, kāts bija saliecies lokā un pati aukliņa gandrīz strink- šķēja, viļņiem piesitoties, tik stipri viņa bija sastiepta.
Pēdīgi tikpat plūds parādījās ūdens virsū, bet, jo augstāk tika, jo nemierīgāk un ātrāk šaudījās tievā aukliņa drīz uz vienu, drīz otru pusi, viļņus kā ar nazi šķeldama.
Te pēkšņi pašā ūdens virsū apmetās liels, spēcīgs virpulis, paspīdēja kaut kas balts un plats, un tievā četru astru makšķerīte iegrima atkal kopā ar plūdu dibenā, tiešām tanī vietā aizšau- damās, kur tievās kārklu un alkšņu galotnītes drebinājās ūdenī…
Marčs paskatījās bailīgi Jancī, bet gandrīz nepazina vairs viņa.
Nē — tas vairs nebija rāmais Jancis, kas gandrīz vienaldzīgi vilka mazās zivtiņas malā, — tas bija pavisam cits puika: dūšīgāks, karstāks un daudz, daudz dedzīgāks, nekā Marčs līdz šim bija redzējis.
Cik viņš ātri un smagi elpoja, gluži it kā veselu versti pret- kalņus noskrējis!
Un kas viņam par lielām, ugunīgām acīm! …
«Nez vai viņam vienmēr tādas acis?» Marčs piepeši iedomājās. «Bet nez kāpēc viņam sviedri uz pieres? Tik karsts jau nemaz nav …»
Jancis negaidot apstājās vilkt un, kā palīga un padoma meklēdams, paskatījās Marčā; bet, kad redzēja vienīgi atplestu muti, viņš sagrāba tievo kātu tik cieši, cik vien savām bērna rokām spēja, un vilka lēnām, bet stingri un spēcīgi.
Četru astru aukliņa stiepās — stiepās, un Jancis manīja, ka viņa pēkšņi kļuva tik viegla, it kā nekā vairs nebūtu klāt.
Gluži neticīgi viņš raudzījās savā makšķerītē, bet bija nenoliedzama patiesība: aukliņa bija tiešām pašā vidū pārtrūkusi, taisni augšpus plūda.
Jā, tur jau viņš līgojās alkšņa galotnītei līdzās ūdenī un tālāk arī negāja.
Lielā zivs laikam bija aptinusi aukliņu ap alksnīti, bet nu arī pati netika projām: redz, redz — tur jau viņa paspīd šajā pusē un nu atkal viņā pusē.
Bet viņa tomēr drīz var tikt vaļā …
Un Jancim kļuva tik žēl brangās aukliņas, — viņš taču bija visu ziemu neapnicis lasījis baltos astrus, lai no tiem kaut vienu krietnu makšķeres aukliņu novītu, — viņam kļuva tik žēl arī asā angļu āķa, ko krusttēvs bija atsūtījis no Rīgas, — pie žīdiem jau tādu nevarēja dabūt, — ka Jancis nobālēja mazliet un …
— Vai dieviņ! Jancīt, brālīt, neej, neej! Tu jau noslīksi!
Bet Jancis nemaz nedzirdēja Marča baiļu pilnā sauciena.
Smagi elsodams, viņš stāvēja jau līdz jostas vietai ūdenī.
Krasts bija stāvs, un Jancis likās pārdomājam — vai spert soli tālāk, jo plūdu vēl nevarēja sasniegt, kaut gan tas bija tik tuvu …
Jancis spēra vēl soli un stāvēja līdz krūtīm ūdenī.
Bet nu viņš bija pašam alksnītim klāt un sāka tvarstīt lielo zivi, kas labu brīdi izvairījās Janča aukstumā sastingušajiem pirkstiņiem.
Beidzot Jancis viņu tomēr notvēra pie pašas muguras, uzcēla augstu gaisā un pāris lēcieniem bija ar visu aukliņu, āķi un sapalu malā.
— Nē, nudie'l — Jancis svinīgi runāja un apskatīja, priecīgi smaidot, krietno sapalu, kamēr Marčs vēl aizvien stāvēja, muti ieplētis, it kā nevarēdams notikušo ne skaidri ticēt, ne saprast.
— Tad tik loms! Bet mājās tagad taču neiesim, Marč?
— Zināms, ka ne! Kāda tev laime, Janc! Kas to būtu domājis, ka te upes galā tādas zivis dzīvo! … Nezin vai tikai tas uz labu, Janci, brālīt?