— Jā, nu — mamma vēl mani nelaiž ārā … — Jancis sacīja skumīgi. — Un es arī nevaru: tu jau redzēji — nav nemaz spēka… Bet gan jau! Tad tik ilgi biju slims, ka jau ceriņi noziedēja? …
— Jā. Es atradu vienu laimes ziedu — astoņas lapas!
— Tas vēl nekas! Es pērn atradu ar vienpadsmit. Laikam viņš vēl tur bībelstāstos. Bet ko tu citādi darīji?
— Nu, šo un to: palīdzēju mātei, gāju reizēm arī makšķerēt …
— Vai labi kožas?
— Tā pa druskai. Tikai tik lielas kā tu toreiz netiku nevienas noķēris. Tagad tur arī vairs nevar: ūdens Daugavā stipri nokri- ties, un upes galā nav vairs nevienas zivtiņas — tikai lielie akmeņi vien. Vai zini — mēs jau peldējāmies!
— Kur tad?
— Dīķī, ir Daugavā.
— Vai tu jau māki peldēt?
— Nē-ē! Es tāpat vien — malā …
— Rušinājies pa dūņām! — Jancis mēģināja smieties. — Kas tā nu par peldēšanos! Kāpēc tu nemācies peldēt?
— Es jau nezinu, kā jāmācās.
— Nu, ar dēlīti! Pagaidi vien, kamēr tieku vesels, tad iemācīšu. Ar pūšļiem arī var, bet to mums nav.
— Man patīk arī tāpat pabradāt vien. Es daudzreiz bradāju viens pats — trenkāju pīles no viena dīķa otrā, bet pulkā aizvien labāk. Vai tu jau zini, ka Paulīne mājā?
— Kas par Paulīni?
— Nu, cienmātes freilene.
— Ak tā, kas Jēkabštatē iet skolā?
— Nu jā! Viņu jau tagad atsūtījuši mājā: grūta galva vai nezin kas tur esot! … Vienādi viņa dauzās apkārt gan pa pa- krasti, gan pa dārziem, bet nekā nedara, lai gan drīz būs liela.
Reiz eju gar putnu dīķa malu, skatos — freilene stāv ar širmi rokā otrā pusē.
«Marč,» viņa saka, «izdzen man tokš to pīļtēviņi»
«Bet, preilenīt,» es saku, «nevar viņam tak nemaz tikt klāt: viņš jau dīķa vidū.»
«Nu brēn tu viņam tok pakaļ!»
Es ar mudīgi biksītes nost un vico! Sacēlu kreklu līdz padusēm un nu tik pīļtēviņam pakaļ! Bet vai tas nu tev malā nāksi Iet kā pats deviņš — tad vienā malā, tad otrā.
Bet šī stāv un komandē: «Marč, Marč, — uz šomal vairāk, tuvāk, ko tu bīst?»
Bet man jau nemaz bailes nebija no pīļtēviņa. Es viņu dzenāju, dzenāju, kamēr ietriecu stūrī un tad — malā!
— Nu un ko freilene?
— Ko ta' viņa darīs ar pīļtēviņu? Nosmējās par manu bra- dāšanu, iedeva šokolādes gabalu un aizgāja.
Puisēni palika brītiņu klusu, it kā pārdomātu stāstīto.
Piepeši Jancis iesaucās: — Vai, kas tad tas, Marč? — Un sauktais ieraudzīja Janča rokā lielo apelsīnu.
Marčs nosarka.
— Tas jau apelsīns … — viņš teica lēnām.
— Kas ta' viņu atnesa? — Jancis pētīja. — Vai — tu?
— Jā … Man viņu iedeva lielmāte . ..
— Kāpēc tad pats viņu neēd? Tas tak tavs! — un Jancis izstiepa roku, it kā Marčam apelsīnu sniegtu atpakaļ.
Bet Marčs palika mierīgi pie gultas kājgaļa stāvot.
— Nu, es domāju — tā kā tu esi slims un nekā neēdot, tad varbūt… Man jau tāpat māte dod baltu baltu putru; es esmu vesels un varu visu ēst.
— Kāds tu labs, Marč! — Jancis teica lēnām un domīgi, ap mīksto augli knibinādamies. — Bet vai zini ko? Ēdīsim viņu uz pusēm!
Tai pašā brīdī noklaudzēja durvis, un, kad Jancis, galvu pacēlis, apskatījās istabā, — Marča vairs nebija.
— Vai, kāds tas Marčs! — Jancis norunāja pie sevis.
Tad viņš klusiem smaidiem apskatīja reto dāvanu, un Janča lielās acis raudzījās maigi un silti, kamēr bālie pirkstiņi lobīja suloto, viņa dzīvē visai reto augli.
VASARA
1
Saulīte meta jau iešķībi savus starus no rietumiem pār plašo' muižas pagalmu, kur starp spalvlapainiem valriekstu kokiem un roblapainiem ozoliem auga divas ievērojamas bumbiernīcas, kad Marčs otrā dienā iznāca steidzīgiem soļiem no koku paēnas un laidās tieši dārznieka dzīvoklī.
Drīz pēc tam noklaudzēja smagais durvju kliņķis, un Marčs stāvēja pie drauga gultiņas.
Jancis bija piecēlies sēdus un likās daudz stiprāks nekā vakar.
Pat tāds viegls sārtums pārlaidās bālajiem vaigiem, kad Marčs, laimīgām acīm draugā noraudzīdamies, sniedza it kā sveicinādams uz viņa pusi roku.
Arī Janča balss likās pilnīgāka un vingrāka, kad viņš teica:
— Kāds man prieks, Marč, ka tu atnāci: es tevi jau visu dienu gaidīju.
— Man ar gribējās atnākt, — Marčs teica aizbildinādamies, — bet nevarēju: mani aizsūtīja šorīt ar vēstuli uz Degļiem, un es tikko pārnācu — atbilde bija jāgaida.
— Vai tevi Biķernieku suņi nesaplēsa? Viņi jau tādi nikni.
— Vai tur pie Staburaga? Ne-ē: bija laikam ganos, neredzēju neviena.
— Bet vai zini ko? Tavu apelsīnu apēdu visu! — Jancis teica. — Tad ta bija gards! Par to man šodien tik daudz spēka. Mammai lai iedevu gabaliņu un tev arī paglabāju.
To teikdams, Jancis atlaidās gultā, pabāza zem pagalvja roku un izvilka no turienes veselu vīšķi apelsīnu mizu, kurās bija ietīta saldā augļa šķēlīte.
Gan Marčs negribēja ņemt, gan turējās pretī, bet nelīdzēja nekas: Jancis ar varu uzspieda «tādu nieku» tak pamēģināt, un, 'kamēr Marčs garšīgiem kodieniem notiesāja dienvidnieka atliekas, Jancis runāja jautri:
— Bet tad ta man šodien nogāja šķībi. Redz, paps un mamma jau nekad nestāv istabā, un visu šo rītu biju viens pats. Man palika tik brīnum garš laiks kā vēl nekad. Sāku domāt par pakrasti: cik tur tagad jauki; cik labi būtu, ja es arī varētu tur tikt. ..
Mēģināju celties un, re, piecēlos arī sēdus! Tad nogūlos un cēlos atkal. Tā kādas divdesmit reizes. Tad pienāca pusdiena. Paps un mamma paēda un taisījās iet diendusā. Es arī dūšīgi vien ēdu un sāku lūgt, lai laiž pakrastē.