Bet mamma saka: «Ej nu, ej! Kur tad nu skriesi: tu jau vēl ir no gultas nevari izkāpt; pagūli nu vēl kādu dienu — gan jau tad!»
Viņi apgūlās, bet man nenāk miegs, un atkal sāku domāt par Liepavotu un Staburagu.
«Pag,» domāju, «vai tad par tiesu nevaru iet?» — un izkāpu klusītiņām no gultas.
Pagāju divus soļus, bet, tiklīdz spēru kāju, — liekas, ka grīda ļodzītos. Un man tik ērmoti, tik ērmoti! Tomēr atpakaļ iet — neparko! Speros taisni uz logu: domāju — kaut pa to paskatīšos.
Bet, avū, dieviņ! Iegāju tīri greizi, re, tur kaktā gluži kā piedzēris!
«Nu! Nu tak tikšu pie loga!» nogudroju un nu gar sienu, gar sienu uz loga pusi. Tiklīdz tiku tur — nu pašureiz skatīšos ārā, — te visa istaba sāk griezties: galds, krēsli, gulta — viss sāka lēkāt, un es — padauc! — gar zemi!
Noblākšķēja vien, kad nokritu, bet nesadauzījos nemaz. Tikai mamma uzmodās.
«Bet tad ta nu būs bāriens!» nodomāju.
Bet mamma ātri pienāca klāt, paņēma klēpī, atnesa gultā un saka: «Nu, redz, nu, vai neteicu, ka vēl nevari paiet. Paliec vien kādu laiciņu mierīgi guļot, kamēr ierodas spēks.»
Bet es saku: «Tu nemaz, mam, nezini, cik man garš laiks.»
Mamma atsaka: «Nu, tā jau visiem slimiem.»
Es prasu: «Vai tad visiem slimiem tā vieniem vien jāguļ?»
«Tā nu gan nav,» mamma atbild, «bet tu jau, dēls, zini, ka man nav vaļas: jāstrādā, jāravē dārzs, jāapkopj lopiņi, jābaro veprītis — jāpelna dienišķā maizīte. Tagad jau tu arī vairs neesi tik stipri slims — drīz būsi pavisam vesels; un tad uz vakaru pusi varbūt atnāks Marčs, tad varēsi ar to parunāties…»
Un te jau nu tu arī esi, Marč! Tagad tev jāpalīdz!
— Ko tad es varu palīdzēt? — Marčs tik dūšīgi iejautājās, it kā viņam šimbrīžam būtu tīrais nieks noķert kaut vai pašu sirdīgāko zostēviņu.
— Pag, pag — gan jau redzēsi, — Jancis atteica, no gultas pieceldamies. — Es izdomāju kaut ko — tā tas ies!
Jancis tiešām stāvēja jau kājās.
Maz acumirkļos viņš bija pilnīgi saģērbies. Bet Marčs raudzījās brīnīdamies sava drauga rīcībā.
— Ko tad mēs tagad darīsim, Janc?
— Iesim!
— Uz kurieni tad?
— Uz kuplo liepu dārzā, kur lielgabali. Vai domā, ka nevarēšu līdz turienei aiziet? — Jancis piemetināja, redzēdams, ka Marča acis kļuva ar katru vārdu platākas.
— To nu gan ne, — Marčs atbildēja paklusu. — Bet ko teiks mamma?
— Viņa jau tagad dārzā. Un vai tad es tev neteicu, ka viņa nemaz nebija dusmīga par manu iešanu, tikai spēka man esot par maz; bet tagadl … Tu jau nemaz nezini, cik stiprs tagad esmu! Es jau būtu viens pats gājis, bet man bija bail, ka nepa- krītu, un, ja nav neviena, kas palīdz, tad slikti. Tagad jau tu esi — nāc!
Jancis aplika draugam roku ap kaklu kā toreiz, uz Liepavotu ejot, un, pirms Marčs varēja kaut ko iebilst, viņi bija jau mazajā pagalmā dārznieka mājas priekšā.
Jancis gāja lēnām un daudz nedrošāk, nekā Marčs bija domājis: reižu reizēm tiem bija jāapstājas, lai atpūstos. Bet Marčs gāja stingri un varonīgi, it kā tam būtu jānes lielais Lāčplēša spēks sīkajos bērna plecos.
Marčam gan likās, it kā Jancis šad tad apstātos vienīgi nespēka dēļ.
Bet īstenībā tā nebija.
Janci daudzkārt apturēja negaidītās un necerētās ainas un tēli, kas ar katru tālāku soli kļuva aizvien kuplāki, aizvien pilnīgāki.
Pailgā slimība bija aizkavējusi Janci: viņš nebija varējis noskatīties katrā pavasara mājienā, nebija redzējis katru ainu lēnām ceļamies zem viņa visspēcīgā zižļa.
Un te nu viņi stāvēja visi jau pabeigti, skaidri un taustāmi jaunās dvēselītes priekšā, visi šie neaizmirstamie tēli!
Un Jancis elpoja ātrāk un dziļāk, it kā nokusis iešanā, un it kā slimības nespēkā piespiedās stiprāk savam pavadonim un draugam.
2
Kurš mirstīgais gan spēj ieiet bez svētās bijāšanas lielajā un bagātajā Vīgantes pakrastē, kad viņa stāv visā pilnībā mierīgi un cēli vakara staru spožumā?
Tur stāv tās pašas maigi staltās liepas, tie paši diži stingrie ozoli, par kādiem mums tik brīnum daudz vēsta sirmās dziesmas.
Bet par kuplajiem krūmiem, par smagu ziedu pilniem ceriem klus senā latvju fantāzija, it kā baidītos no sacīkstes ar austrumnieku fantāziju. Vai šie nav tie paši krūmi, pa kādiem maldījās Aladins, savu burvja lampu meklēdams? Tie paši ceri, kuru ēnā sapņo kaislīgais austrumnieks tūkstots un vienā naktī?
Un, liekas, visu, ko tur tālumos auda viņa dedzīgā iztēle, pavasaris nolika te vienā rokas mājienā, gan ne tik lielā dažādībā, tomēr tādā pašā pilnībā un kuplumā.
Te sastopams smaržīgais mulsinātājs — jasmīnu cers, ir sarkanais un baltais rožu krūms, tāpat ķekarotais ceriņu puduris, kā arī agrīnais riekstu nesējs un jūsmīgā ieviņa.
Katrs savā vietā, un visi jaukākā saskaņā.
Un it kā dzīvā mīlestība no viena krūma uz otru, no viena cera uz otru stiepjas ziedu pilnās vījotņu stīgas; bet par visiem tālāk — slaidais, lokanais ziemeļu stiprinieks apīnis.
Viņš aptver cieši un mīļi katru no dažnedažādiem krūmiem, it kā gribētu savā laipnībā mazināt bijušās tālā ceļa grūtības, it kā vēlētos savā sirsnībā atvieglināt viņiem šeit sūro, neparasto dzīvi, jo te satiekas austrums un rietums, dienvidus un ziemelis, bet Staburags stāv viņu vidū.
Visu redzamākajā vietā pakrastes augšējā malā aug staltākā un kuplākā liepa Vīgantē. Viņa te ziemeļos mājasmāte un valdniece, tāpēc viņa arī izraudzījusies šo goda vietu.
No sava troņa viņa var pārskatīt visu pakrasti, visus savus lielos un mazos pavalstniekus, visus sīkos un arī resnos apakšniekus.