Marčs nebija vēl pilnīgi skaidrībā par jautājumu, kā viens ūdens var būt labāks par otru, — kad jau atradās pagalmā.
Puisēni nogriezās pa labi un gāja pa vārtiņiem no kalna lejā uz Daugavas malu.
— Skaties — tā tur balkona priekšā ir bumbernīca, — Jancis stāstīja, uz labo pusi rādīdams. — Mans paps saka, ka visā Kurzemē neesot otras tik labas, un Vīgantē arī nav otras tādas. Tikai slikti — bumbierus nevar dabūt: pie loga vienmēr sēž vecā freilene — tā redz. Vakaros viņa pati salasa visus un no rītiem atkal. Traukt nedrīkst. Paps saka, ka tad laužot zarus un par tiem esot vairāk skādes kā par bumbieriem. Bet. ..
— Kas tas paps tāds ir? — Marčs ievaicājās un, atbildi gaidot, jau priekšlaikus ieplēta muti.
— Paps? — Jancis atkārtoja, noraudzīdamies platām acīm Marčā, kas tik vienkāršas lietas nesaprata.
— Paps? … Paps ir — mans paps! Nu, dārznieks …
— Ā ! …
Un puisēni gāja tālāk.
— Redz, — Jancis atkal uzsāka, — tas tur, zemē ieraktais, ir led'spagrabs, un lielais krūms pagraba priekšā ir rožu krūms.
— Bet viņš jau no mūra, — Marčs iebilda, laikam par pagrabu domādams.
— Nu jā! Viņā glabā tikai ledu.
— Tā jau dīķī diezgan!
— Bet vasarā? — Jancis lielīgi ievaicājās.
Marčs aizmirsa šoreiz parasto «A!».
Laikam viņš apbrīnoja sava ceļa biedra stingro domu gaitu.
Var arī būt, ka Marčs klusumā šaubījās par jaunā drauga nolūka krietnumu. Mazākais, viņa skats tā nemierīgi pārlaidās Janča pakausim un mugurai, it kā vaicātu: «Kam tad vasarā ledus?»
Bet Jancim, redzams, bija bezjūtīga mugura. Viņš trieca jau par citu.
— Tur augšā pie slitas [1] tas kuplais, lielais koks. Tu tak redzi? — Jancis teica, kad Marčs, vēl aizvien par ledu domādams, skatījās ne uz labo pusi, kur Jancis rādīja, bet tiešām pēdējā acīs. — Tā ir liepa. Tur stāv lielgabali. Lielskungs liek ar viņiem šaut, kad Rīgas kungi brauc pa Daugavu. Viņos — pie tam Jancis domāja par lielgabaliem — paps ieber pa trīs lielām šņabja glāzītēm pulvera. Tad ta rīb! Es turu vienmēr ausis ciet — bail! Kad attaisu, dārd vēl visi krasti. Nezinu, kā tiem Rīgas kungiem laivās nav bail, ka krasti neuzbrūk? Paps gan saka, ka tur nedārdot krasti, bet atbalss . ..
Te Jancis apstājās. Viņš nemaz nebija manījis, ka lielu gabalu iet viens pats.
Marčs stāvēja puskalniņā, uz liepas pusi pagriezies, un domāja vai nu par stalto koku, vai arī par divi pēdas gariem lielgabaliem, kurus, lai arī no tāda maza attāluma, tomēr vajadzēja ieraudzīt, bet tas Marčam negribēja nemaz izdoties.
Pašlaik viņš gribēja uzmest vieglajam draugam galīgi šaubīgu skatienu un doties atpakaļ virtuvē — jau viņš tā pa druskai griezās uz Janča pusi, kad negaidīts, stiprs rāviens aiz svārku stērbeles sāka neparasti ātri kustināt Marča kājas.
Viņam gan vēl likās, ka divas citas kājiņas sitas rakstā pret apaļiem celiņa kāpšļiem; bet tad viņš dzirdēja tik jautrus un skaļus smieklus un sāka arī pats smieties.
— Un nu esam pakrastē! — Jancis elsdams iesaucās.
Svārku stērbeli viņš vēl vienmēr turēja rokā, it kā baidītos,
ka tikai Marčs atkal nesāk ilgoties pēc virtuves un mātes gultiņas.
Bet Marčs tikai elsoja. No acu spožuma spriežot, mazais skrējiens bija iedevis Marčam jaunu dzīvību ne vien krūtīs, bet arī galvā.
— Kurp tad šitas celiņš aiziet? — viņš piepeši iejautājās, kad abi ceļinieki bija nonākuši līdz vietai, kur no taisnā atdalījās labajā pusē glīti uzkopts otrs celiņš.
— Tas aiziet gar lustūzi pa Daugavas malu augšup gar brūzi, mūsu dārzu — tad ta tur plūmju! — pār upīti gar apsēm un pirti uz ceļagalu un dzirnavupīti, — Jancis trieca vaļā, nemaz neapdomādams, ka no šāda stāsta Marčam maz labuma: tā domas bija aizmetušās «lustūzī».
— Kas tas tāds? — Marčs prasīja.
— Kas — tāds?
— Nu — lustūzis!
— Bet esi tu gan muļķis! Tu nezini, kas lustūzis! Nu paskaties caur krūmiem! Vai redzi baltos stabus ar apaļo jumtiņu virsū? Gar stabiem soli. Nu, tas ir lustūzis! Kur tad tu dzīvoji līdz šim? — Jancis jautāja visā nopietnībā, jo nekādi nevarēja saprast Marča neapķērību.
— Sarkanmuižā.
— Kur muižas graudnieki dzīvo?
— Nu jā!
— Ko tu tur darīji?
— Es? Nekā — skraidelēju. Vasarā skrēju lieliem puikām ganos līdzi vai arī mātei darbos.
— Un tēvs?
— Tēvs?
— Nu jā! Vai tev tēvs nelika nekā darīt?
— Man nav nemaz tēva.
— A … tad tev tēvs miris, — Jancis bēdīgi noteica. — Vai tev viņa ar žēl?
— 2ēl?… Jā, žēl gan: citiem ir, man nav …
Jancis jau gaidīja asaru strāvu un arī pats sagatavojās kādu nobirdināt; bet piepeši Marča sapņainās acīs atspīdēja nevis asaras, bet tāds kā jautrības un drošības stars, kad turpināja:
— Bet māte teic, ka man tēva pavisam neesot bijis … Citi gan saka — mans tēvs rokot Amerikā zeltu … Gan jau māte labāk zinās.
— Un ziemu tevi gan laikam māte māca ābeci?
— Ābeci? Nē-ē! Es vēl esmu mazs.
— Cik tad tev gadu?
— Es nezinu. Māte teic, ka seši.
— Man septiņi! — Jancis lielīgi noteica, priecādamies, ka viņš vecākais, kam turpmāk kā tādam daudzās lietās būs pirmā roka.
— Es jau lasu bībelstāstus — par ķēniņu Zaulu. Un redz, sitas te arī ir lustūzis, — Jancis pabeidza, rādīdams Marčam ar kreiso roku renesanses stilā celto «lustūzi» ar garu kārti galā.
— Tur uzvelk skaistu karogu, kad lielkungam viesi.
Tā triekdami, puisēni bija nonākuši līdz vietai, kur sākās no- eja pie Liepavota.
2
Daugavas krasts ap Liepavotu, kā viscaur Vīgantes pusē, stāvs kā siena. Tādēļ, lai varētu nokļūt pie avota, kas atrodas gandrīz paša krasta vidū starp Daugavas viļņiem un augšējo malu, vajadzēja celiņu izrakt, pareizāk — izkalt ieslīpi uz Daugavas pusi.