Tie visi spiestin spiežas pa labi un kreisi pie valdnieces troņa pakāpēm, bet taisni priekšā pašos kāpšļos viņi nedrīkst apmesties: tad jau saburzītos smalkā, tumši zaļā sega, kas viļņu viļņiem stiepjas pār abām milzu pakāpēm lejup uz Daugavas pusi.
Tikai trešajam pakāpienam, kas ir pats stāvākais un cietākais, jo viņš viss ir tīra, balta klints un viņa sākums tieši ūdens malā, — tikai šim pakāpienam pašā augšas maliņā taisni pret liepu drīkst apmesties ziediem bagātākie krūmi.
Viņi izpilda veiklo, smuidro pāžu vietu Staburaga valstī. Tāpēc viņiem brīv tur stāvēt,
Un raugi: pašā liepas virsotnē visusāriākā lapiņā atspīd piepeši spožs, it kā tīrākā zelta stars.
Lapiņa pakustas, pagriežas, un spožais stars tanī pašā acumirklī noslīd lejā ņipro pāžu rociņās.
Sīkās rociņas lokās un ceļas, un stars lido kā migliņas nests aizvien tālāk, aizvien mundrāk, un — re! — viņš pēkšņi paspīd kuplajā avota liepā, bet tikai mirklīti: tad viņš novirpuļo skaidrajā avotā, apsviežas un palēkā spirgtajā ūdenī, un dzidrais vilnītis jau paķēris viņu un nes, līksmodams un no viena akmens uz otru lēkādams lejā, tieši Daugavā.
Un piepeši no platās Daugavas malas atskan kā tūkstošiem saldu skūpstu un nopūtu, un cerību, un mīlestības dvestu čukstu.
Bet maigais stars tad jau tālu Daugavā.
Jautrie vilnīši nes viņu līgodami un diedami tieši nopietnajam Staburagam.
Jo tas jau liepas vakara sveiciens jūsmīgais: «Arlabunakti!», ko staltā valdniece ik vakarus sūta saviem pavalstniekiem: kuplajiem krūmiem, sirmai avota sargātājai, mudrajam Liepavotam, lielajai Daugavai un par visiem vairāk — savam staltajam Staburagam.
Tad no Daugavas dziļās dzelmes paceļas nakts un met pirmo plīvuru pār Vīgantes pakrasti.
Krēsla.
Rietumos debesis deg vienās ugunīs. Drīz viens, drīz otrs stars pārlaižas no turienes pār pakrasti un atspīd tālajos austrumos, zilajā Daugavā un arī pašā pakrastē.
Viss laistās vienās liesmās. Smalki, lokani stari liekas plūstam no zaļo lapiņu maliņām. Viņi izlaužas caur ceru ceriem un kā ūdens viļņi plūst pakrastē no puķītes uz puķīti, no zālītes uz zālīti.
Tas ir pēdējais gaišais saules smaids, lai katrs, kam dusa vajadzīga, redzētu atrast savu atpūtas vietiņu.
Un paskaties, kā visi saprot mājienu!
Mazais putniņš pārlaižas steigšus pār zālaino klajumu un iegrimst kuplajā cerā. Tajā iekustas zariņš un tūliņ otrā cerā cits: zariņi met viens otram mazajām galviņām un samirkšķinās actiņām — viņi priecājas par putniņu, kas tik droši uzticas viņiem.
Gar liepu aizlaižas, smagi dūkdama, pēdējā bitīte. Viņa aizkavējusies bagātajā lejā, kur medus tik daudz, ka žēl viņu pa nakti tur atstāt…
No Daugavas atskan lēna šalkoņa. Tur nemierīgie viļņi vēl tērzē un čalo savā starpā kā pārgalvīgie skolēni, dusā iedami.
Krūmiņi vēlreiz sakustas: viņi ietinas ciešāk savos lapu mētelīšos, jo rietumblāzma sāk jau dzist.
Tad piepeši viss paliek kluss, tik kluss kā zilās debesis …
Šai brīdī pakrastē katra puķīte un kociņš, katrs putniņš un kukainītis skaita savu vakara lūgšanu.
Bet no Daugavas tumšās dzelmes paceļas nakts un met otru plīvuru pār pakrasti.
Vakars.
Dziļš un maigs klusums nolaižas Vīgantes pakrastē.
Debess zila, tik tumši zila un spodra kā nevainīgas meitenes acis.
Mīlīgi smidzinātāju stari laistin laižas no augšienes jaukajā lejā, bet tumšais nakts plīvurs nelaiž tos cauri. Viņi atsitas plīvurā un griežas atpakaļ augstumos; un debess top vēl dzidrāka, vēl dziļāka.
Tad rietumos parādās lielā, spožā vakara zvaigzne. Viņas spēcīgie stari izlaužas nakts šķidrautam cauri un iekrīt Daugavā, Liepavotā un kuplajos ceros.
Un klau: vai tie nav zvaigznes sudraba stari, kas krizdami tik gaiši atskan cerā.
Un raugi: tādas pašas skaņas raisās arī no otrā un trešā pudura un dodas arvien tālāk un tālāk, līdz pat Staburagam …
Nē, tie nav zvaigznes stari — tās ir lakstīgalas, kas mēģina savas balsis.
Balsis trīc vēl klusā vakara gaisā, kā jau mākslinieku balsis liela acumirkļa priekšā. Tāpēc viņas nevar un nevar uzsākt dziesmu, bet vēl aizvien mēģina un mēģina.
Bet, kamēr lakstīgalas gatavojas, no Daugavas malas Vidzemē atskan sirmā pāricēlāja — Lazdas tēva dziesma:
«Pa Daugavas cēlajiem viļņiem Man laiva viegli peld — Nāc, puisīti, droši kāp laivā: Es māku pāri celt.
Nav vērts, ka Vidzemē raudi Un skaties Daugavā; Tik tālāk: ir Kurzemē stalta Aug daža jaunava.
Tu neesi pirmais, kas skumīgs Se stāv pie Daugavas, Kas apraud te cerības, laimi, Kam žēl ir līgavas …
Bet apdomā, puisīt, un rimsties: Vai te kas mūžam stāv? Tik Staburags krastmalā paliek, Bet viln's — te ir, te nav!
Un tagad, mans puisīt, kāp laivā — Redz, cik tā viegli peld, Jo Daugava līgava manim Un palīdz pāri celt.
Kad nespēkā roka reiz pagurs Un airis salauzts kļūs, Pie līgavas mīļajām krūtīm Man salda dusa būs.»
Dziesma beidzas. Aibalss tikai vēl noskan papriekš Kurzemes, tad Vidzemes krastos, un viss paliek atkal kluss.
Arī lakstīgalas vairs nemēģina balsis. Liekas, it kā viņas brīnītos par pārdrošo cilvēku, kas traucē šādu vakaru tik vienkāršām skaņām.
Tad tālu tālu, it kā no pašas mūžības, ceļas lēnām citas — dzidrākas skaņas.
Viņas nāk arvien tuvāk un top ik brīdi spēcīgākas un vingrākas, Klau: jau viņas atskan pie Staburaga, un, gluži it kā šo zīmi vien gaidījusi, visa pakrastē sāk pēkšņi trīcēt un laistīties vienos skaņu viļņos.
Liekas, it kā katrā cerā un katrā zariņā šūpotos pa lakstīgalai — tik brīnum dižani plūst skaņas pār pakrasti un klusajiem laukiem.