— Tiešām! Tu — Lote! Es jau domāju, ka vēl negulēsi! …— Jancis uzgavilē un ar visu nespēku māsai ap kaklu.
— Vai, vai, Janci! Kāds tu nebēdnis! … — māsa saka pavisam necerēti stingri.
Jancis apmulst. Rokas viņam noslīd gar sāniem. It kā brīnīdamies viņš raugās māsas tagad tik nopietnās acīs.
Tad Jancis nolaiž galvu un teic apbēdinātā balsī:
— Kad tu tik zinātu, cik man tur istabā bija garš laiks . . . Un te viss tik jauki! .. .
— Vai tu mammai ar teici? — Lote turpina, bet jau laipnāk.
— Ne-ē! — un Jancis atkal paskatījās augšup. — Bet viņas jau nemaz ar istabā nebija … Un tad — man pavisam nav auksti. Paskaties: mammas lielo lakatu lai paņēmu — tas tik silts! … Un tad man zābaki kājā un vilnainās zeķes . . .
— Bet mamma tak nezina, kur tu tagad esi! Ko gan viņa lai domā? — Un māsas balss skanēja atkal nežēlīgi nopietni.
Jancis pavisam nesaprašanā.
Tad viņš saķēra rnāsu aiz rokas un teica ātri: — Es . . . es… Iesim, māsiņ, iesim istabā!
Bet šai acumirklī aiz liepas parādās jauns, pazems, pilnīgs stāvs. Katrs paliek savā vietā, un arī Marčs no jauna piespiežas pie soliņa. Pakrēslī te viņam liekas pati labākā vieta, lai noskatītos, kā īsti beigsies nopietnais virziens, kas varbūt pavisam necerētā kārtā var arī viņu aizķert.
Un lieta top tiešām aizvien nopietnāka, bet Marčs — nemierīgāks.
— Saki nu, cilvēks! — iesāk pienācēja. — Tas puika jau tīri negudrs ticis! Nevar vēl istabai pāriet un skrien jau pakrastē! Nu vai tas kur redzēts?!
— Mam! … Es jau gribēju drusciņ vien paskatīties, — Jancis teic tikko dzirdami un paskatās bailīgi māsā.
— Nu būtu tak kam nebūt pateicis! Bet kas to dos! Atnāku mājās, skatos — gultiņa tukša. Ienāk papus, prasa: «Kur puika?» Saku — nezinu: laikam būs ārā. Sāk papus bārties, ka laižot vēl slimu bērnu ārā, gan jau atkal sasaldēšoties, un posts būs atkal mājās. Bet kas tad šitādu zvēru var novaldīt! … Ai Janci, Janci! Būtu tu tak drusciņ apdomājis, cik man grūtuma jau tā jānes … Bet tāds jau nu man, lūk, ir tas dēls …
Un, it kā raizēs nogurusi, dārzniece nopūšas grūti un apsēžas uz soliņa zem liepas. Lote arī pieiet un nosēžas tai līdzās.
Tikai Jancis paliek savā vietā. Kā liekas, viņš cīnās ar kādu grūti pārvaramu pretinieku, jo daža smaga nopūta izspiežas, gaiši dzirdama, no mazajām krūtīm.
Tad Jancis lēnām pieiet mātei klāt, uzliek tai rokas uz pleciem un, visā bērna atklātībā acīs raudzīdamies, saka:
— Mam! Es gribēju tikai drusciņ paskatīties, bet paklausies vien, cik skaisti dzied lakstīgalas un kā smaržo ceri un puķītes pakrastē, — nu — un — man aizmirsās …
Bet mamma, kā liekas, dusmojas vēl arvien, jo viņas acis raugās joprojām Janča plecam pāri lejā, kad tā teic:
— Tik vien jau nu arī man miera un prieka, kā kad te atnāku. Tik jau nu ir kā tās lakstīgalas…
— Bet par ko tad tev būtu vēl lielāks prieks, mam?
— Kad man būtu krietns dēls.
Un mamma it kā nejauši ieskatās dēla acīs. Ar to pietiek. Mazās rociņas acumirklī apķērušās ap mātes kaklu, un, vaidziņu mātes mīļam vaigam piespiedis, it kā kaunēdamies par lielīgām domām, Jancis teic klusām, bet sirsnīgi:
— Mam! Es būšu tev labs dēls!
Un pēc brītiņa viņš vēl piebilst:
— Un, kad būšu Pēterburgā gvardu oficieris, es ņemšu arī tevi tur līdzi! …
No pakrastes pār Liepavotu un Daugavas viļņiem plūst salda, mīlīga smarža.
Un bitītes saprot viņu: ātrā līkumā tās nogriežas no saviem taisnajiem gaisa ceļiem un iegrimst pakrastes zaļumā.
Pēc brītiņa viņas atkal paceļas gaisā, un katrai tagad smagu un dārgu mantu pildītas somiņas līdzi. Un bitītes bez atpūtas dodas mājup un atkal atpakaļ: šāda svētība nāk tikai vienu reizi visā garajā gadā Vīgantes pakrastē. Tad nevar rokas klēpī turēt. Un tādēļ Vīgantes pakrastē tagad viss san un dūc, un skan, it kā saldās smaržas apskurbināts: tur zied liepas.
Un, it kā būtu ar bitēm tikko gājis skrieties, Marčs iedrāzās siltumnīcā, kur pašlaik dārznieks.
Dārznieks sēž vecai, apgāztai kastei virsū un, no īsās pīpītes pa brīžam kuplu dūmu uzraudams, — dūmi aiztrencot kaitīgos kukaiņus augiem, kā viņš cieši domā, — izgriež ar mazām šķērītēm sīkās ogas vīna ķekaros, lai lielākām būtu vairāk telpas.
Dārznieks nemaz nemana, kāds negaiss līdz ar aizelsušos Mārču ielido siltumnīcā.
— Pap, pap! Vai die-viņ! Nā-ciet pa-pa-līgā! — Un Marčam aizraujas elpa.
— Hm? — dārznieks atrūc un pagriežas uz puisēna pusi.
— Nāciet, pap! Nāciet tūliņ! — Un Marčs, domāt, vai dvēseli izpūtīs. — Jancis — pakāries! …
Dārzniekam izkrita pīpīte no mutes.
Viņš mēģina gan ar kreiso roku to notvert, bet pīpīte ielido mergās, kur vīnstīgas piesietas, un pazūd aiz platajām lapām. Tikai dūmi un dzirksteles paliek dārznieka iesirmajā bārdā.
— Kas? Ko? — viņš teic, jo mute nu brīva.
— Nu, Jancis!
— Kur tad?
— Nu, pakrastē!
— Puika! Vai tu pie pilna prāta? — un dārznieks uzlec no sava sēdekļa.
— Nudien, nu! — un Marčam gandrīz asaras saspiežas acīs par tādu neticību.
— Iesim, pap! Mīļais pap, iesim tūliņ! — Marčs turpina, vēl vienmēr stipri elsodams. — Paņem virvi līdzi, Jancis teica — citādi jau neies! …
— Jancis — teica?
— Nudien, jā! … Bet nāc tak, pap, nāc nu!
Marčs saķēra dārznieku aiz svārku stūra un gandrīz rautin izrāva no siltumnīcas.
Abi devās teciņus no dārza ārā.