Tāpēc ka virves nebija, dārznieks iemetās, garām skriedams, vāgūzī un pakampa no sienas stiprākos grožus.
Tad tie devās pakrastē, aizvien teciņus, teciņus.
Kad viņi bija jau gandrīz pie ziemas slitas, kas muižas pagalmu atšķir no pakrastes, iznāca kučieris no istabas.
— Skat, skat, nez kur tad nu dārznieks tā diedz? — viņš noteica pie sevis un, mazliet pasmiedamies, iegriezās lēnām zirgu stallī.
Tikmēr Marčs ar dārznieku bija jau noskrējuši no kalna lejā pakrastē.
Dārznieks bija vienmēr uzmanīgi raudzījies apkārt, bet, kad vēl tagad ne kokos, ne krūmos neredzēja dēla karājamies, viņš sāka iet lēnāk un pusbažīgi, pusdusmīgi uzsauca Marčam:
— Bet kur tad tas puika ir?
— Nāc vien šurp! — Marčs atteica un aizgāja pie pašas stāvā krasta malas.
— Janci! — viņš sauca gari lejā. — Vai tu vēl turpat?
— Jā! — atskanēja no apakšas. — Vai virve ir?
— Ir gan, un paps ar.
— Nu tad dodiet tik šurp! . ..
Tagad tikai vēl dārznieks ieskatījās, ka viņi bija nostājušies mazliet augstāk par Liepavotu un ka pašā krasta malā dažas ne visai resnas saknes rēgojās gaisā.
Tā bija kāda pusmūža liepa, kas bija izgāzusies.
Laikam pavasara ūdeņi bija izskalojuši radžu plaisas, un saknes vairs nespēja noturēt sulīgā koka, kura virsotne tagad atradās tā pusceļā starp krasta augšējo malu un Daugavas līmeni.
Jancis, zināms, sēdēja vai nu pašā liepas virsotnē, vai arī kaut kur citur ap to vietu.
— Puika! Vai tu vēl vari noturēties? — dārznieks prasīja bažīgi un piegāja, vēl zemē esošajām saknēm uzmīdams, pašai krasta malai klāt.
Viņš gribēja, malai pārliecies pāri, ieraudzīt Janci, bet saknes un zari neļāva.
— Dod tik virvi šurp! — Jancis atteica.
Dārznieks atritināja grožus un laida galu lejā.
— Nu, vai ir? — viņš jautāja, kad pašam tikai vairs grožu gals palika rokā.
— Ir! Bet pagaidi drusciņ, — Jancis teica un tad pēc brītiņa, — velc nu!
Dārznieks vilka.
Bet arī Marčs nestāvēja dīkā. Tikko grožu galu varēja satvert, viņš ķērās ar tādu dūšu klāt, ka dārzniekam neatlika gandrīz nekā, ko vilkt, jo groži nāca brīnum viegli, tikai šad un tad it kā aizķerdamies.
Tad dārznieks teica: «Tas puika ir gatavais nebēdnis!» — un dusmīgi nospļāvās, jo pār krasta malu neparādījās vis Janča galva, ko arī Marčs bija gaidījis, bet liels klēpis smalku liepas zaru.
Tie bija varen kupli un tik pilni bālgani dzeltenajiem ziediem, ka gandrīz ir lapu nevarēja saredzēt.
Dārznieks izraisīja zarus un nosvieda sāņus. Tad viņš nolaida atkal grožus.
— Bet tā kā nu tu pats nāc augšā! — viņš cieši noteica. — Man nav vis vaļas te niekoties!
— Tūliņ, tūliņ, pap! — Jancis atsaucās. — Man jau te nemaz nav tik slikti: es stāvu klints slieksnī. Tikai zemes birst aiz kakla, kad jūs tur augšā kustināt saknes. Un līdz lejai arī nav necik augsti — būtu nolēcis, ja tikai nebūtu tik asas radzes apakšā. Velc nu!
Šoreiz vilcējiem bija diezgan darba, un viņi strādāja atsper- damies.
Jancis, cik varēja manīt, izturējās ļoti nemierīgi grožu galā. Kā likās, viņš ķepurojās tur rokām un kājām, lai gan citādi bija pavisam kluss.
Beidzot dūšīgie glābēji ieraudzīja Janča galvu — tikai bez cepures, — tad krūtis un beidzot visu Janci.
Viņš bija abām rokām ieķēries grožu galā, bet zobos turēja neliela, ieapaļa, no kārklu klūdziņām pīta kurvīša stīpiņu.
Kurvītis bija līdz pusei piepildīts liepu ziediem.
Drošībā ticis, Jancis palaida grožus vaļā, izņēma stīpiņu no zobiem un sacīja, sviedrus piedurknē noslaucīdams:
— Tā! Nu esmu laimīgi augšā. Paldies par piepalīdzējumu! Cepure nokrita lejā, — viņš pēc brītiņa piebilda, kad manīja, ka papus uzskata viņu tā kā jautādams. — Pēcāk noskriešu gar Liepavotu lejā. Kas nu viņu līdz tam ņems!
Arī dārznieks ar Mārču noslaucīja sviedrus, pie kam pirmais teica:
— Nu, puika! Tagad gan tev vajadzētu krietna pēriena par visām tām bailēm …
— Bet, pap! Man jau nemaz nebija bailes tur apakšā. No iesākuma gan drusciņ — kad liepa sāka svērties lejā, bet… Es domāju, ka šī liepa varēs vēl augt, tāpat kā tas izgāzies bērziņš tur viņā pusē. Vai ne, pap?
— To jau gan redzēs. Bet kāpēc tu kāpi šai šaubīgajā liepā? Vai tad te pakrastē nav diezgan citu? — dārznieks taujāja, grožus salocīdams, aizvien vēl tādā balsī, no kuras Marčs nevarētu īsti noskārst, vai pēriens būs vai nebūs.
Bet Jancis atbildēja gluži mierīgi: — Paskaties, pap, — vai tu tādus zarus tik esi redzējis? Citu tikpat kuplu te pakrastē nemaz vairs nav! Un tad vēl — re — ziedi! No pieciem sešiem sa'ija pilna!
Un Jancis pacēla kādu no izvilktajiem zariem.
— Bet tā ka tu man vairs tādās liepās nekāp! — dārznieks stingri noteica, uzmeta grožus pār roku un aizgāja.
— Un nu, Marč, pie darba! — Jancis teica, liepu zarus klēpī saņemdams un zem kuplās kļavas apsēzdamies. — Bet kur tad tavs kurvītis?
— Laikam būšu treipūzī atstājis, — Marčs atbildēja apskatīdamies.
— Nu, tad palīdzi man!
Marčs arī apsēdās Jancim līdzās un, zariņu paņēmis, sāka plūkt ziedus.
— Neplūc taču ar visiem spārniem! — Jancis pamācīja.
— Par ko? Tad jau iznāk vairāk.
— Vai esi jau kādreiz liepu tēju dzēris?
— Nē-ē.
— Nu, tālab tu arī nezini: no šiem spārniem tēja top gluma un negarda; vajag plūkt tikai ziedus vien! Vai zini, man liepu tēja patīk daudz labāk nekā pirktā. Papam arī, un ar to mēs varot arī labu grasi aiztaupīt, kā paps saka. šitai tāda salda, salda smarža arī ziemā, tāpat kā tagad, un garša tāda — tāda kā medum. 2ēl,. ka tev nav kurvīša līdzi. Nu, nekas: pēc es atkal tev palīdzēšu.