Un — kas visnepatīkamākais — katrai no šīm šķeltnēm paši asākie stūri bija pagriezti augšup, un, tiklīdz Marčs spēra soli — viņš gāja, tāpat kā Jancis, basām kājām, — tam vajadzēja — un vienādi pavisam negribot — mīt šiem asajiem stūriem tieši virsūf
Un Jancis?
Jā, Jancis! Tas jau gāja kā pats deviņš pa radzēm: aizvien lēcieniem, lēcieniem un ne soļiem.
Un kā viņš tā varēja, Marčs nemaz nespēja saprast: katru reizi, kur nāca Janča kāja, atradās gluda radze, kamēr Marčam vajadzēja mīt taisni asajiem stūriem virsū!
Marčs saņēmās.
Jancis stāvēja jau ūdens malā un raudzīja ar kāju, vai tas silts vai auksts.
Marčam taču arī vajadzēja to darīt. Viņš ievilka elpu un meta varenu lēcienu.
Tai pašā acumirklī dēlītis nodārdēja pie Janča kājām.
Jancis atgriezās un sāka smieties pilnā balsī: Marčs gulēja garšļaukus zemē un pašreiz ķepurojās, lai uzceltos. Stīvi, it kā dažs kauls būtu nekārtībā, viņš uzslējās augšā.
Marčs likās ļoti sapīcis par notikušo. Tai pašā vietā palikdams, viņš noliecās un sāka vērīgi apskatīt kreisās kājas īkšķi.
— Nu, kas ir? — Jancis jautāja.
— Nositu pirkstu … — Marčs atteica.
— Stipri?
— Jā, liela skramba. Asinis lai tek. — Un Marča balsī skanēja skaidri dzirdami apspiestas raudas.
Jancis piegāja nelaimes vietai klāt.
— Ej nu ej, Marč! Tas jau tīrais nieks! Iemērc ūdenī — gan būs vesels! Nevajag tā lēkt.
— Jā, kā tad tu vari?
— Vajag iemanīties, — Jancis noteica un, vienā acumirklī īsos svārciņus un pārējo apģērbu nosviedis, tādiem pašiem, ja ne vēl lielākiem lēcieniem metās Daugavā.
Ūdens šķīdin šķīda uz visām pusēm, un Marčam likās, ka dažas piles uzskrēja gaisā vienādā augstumā ar krasta malu. Bet, kur Jancis nogrima, sagriezās tikai balts ūdens.
Marčs ieplēta muti un aizmirsa izvilkt roku no kreisās piedurknes, arī mute viņam redzami paplētās it kā kliegšanai: viņam likās, Jancis pašreiz slīkst. . .
Bet nē: tur jau viņš, rau, atkal parādās ūdens virsū un, sprogaino galvu purinādams un slapjumu spēcīgi no nāsīm pūzdams, teic:
— Marč! Bet tad tik ūdens silts! Velcies drīzāk!
Marčs pasmaida laimīgi un stāv jau ar vienu kāju Daugavā. Bet ūdens viņam nemaz neliekas tik silts, kā Jancis slavē.
Lēnām, gluži lēnām tikai viņš iedrošinās iet dziļāk, lai gan Daugavas dibens te līdzens kā galds.
Ir gan arī te šur tur pa akmenim, bet tie jau tik lieli, ka katru var gaiši saredzēt skaidrajā ūdenī. Mazie visi no lediem pavasarī sadzīti garajos sēkļos jeb gārdos, kas no malas stiepjas gandrīz līdz pašam Daugavas vidum.
Tā kā tagad ūdens mazs jeb īstenāk — nokrities, gārdu virsus pilnīgi sauss un tikai nedaudz vietās ūdens sūcas tiem vai nu tieši pāri, vai arī cauri.
Cik Marčs var pārredzēt, gārdu līdz Staburagam kādi četri vai pieci. Gals dažiem pret, dažiem pa straumei.
Vidzemes pusē viņu nemaz nav, jo tur Daugava dziļāka. Bet te Kurzemes malā balto dibenu var redzēt līdz pašam Daugavas vidum — tik sekls te ūdens.
Marčs iesāk piepeši elsot ļoti ātri — ūdens tomēr, salīdzinot ar saules stariem, nežēlīgi auksts. Marčs apstājās, lai apdomātos, kā labāk un vieglāk tikt ūdenī. Bet te pavisam negaidot ierodas Jancis tam līdzās, un nākamajā acumirklī viņš jau laiž Marčam briesmīgi lielu un aukstu ūdens blāķi virsū.
Kā Jancis to paspēj izdarīt, Marčs nevar nemaz saprast — viņš mana tikai visas varavīksnes krāsas gar acīm nozibam un — viens divi! — smagi sēkdams un «Vai dieviņ!» kliegdams, sprūk no Daugavas sausumā.
— Marč! Marč! Nu neskrien tak malā! — Jancis sauca, bet nekas nelīdzēja: klupdams krizdams Marčs devās no ūdens ārā un apstājās tikai pie novilktām drēbēm.
— Marč, tu esi tīrais meitietis! Nu jau pašreiz apmērcē- jies — un skrien malā!
— Jā, jā … — Marčs saka dusmīgi un ņem kreklu, it kā taisītos ģērbties.
— Bet, Marč, tu tak nepaliksi nepeldējies? — un arī Jancis iznāk malā.
— Negribu, — Marčs atrūc, labo roku krekla piedurknē bāzdams. — Kad tu tā dari!
— Pagaidi drusciņ, Marč. Vai tu zini par Pēteri Lielo?
— Man nevajag nekā zināt!
— Redz, Marč, tas bija visas Krievijas ķeizars. Tik gudrs un bagāts kā visi ķeizari, bet arī viņš lēca ūdenī, kad vajadzēja zaldātus glābt, un vēl ziemas laikā — jūrā! Zināms, viņš nu mācēja arī peldēt. Oho! Tas mācēja visu ko, bet. ..
— Jā, vai tad viņam arī kāds šļakstināja ūdeni virsū? — Marčs iemeta rūgtu pārmetumu starpā, bet apstājās tikpat krekla vilkšanā.
— Vai domā — gan ne? Na, vai tu arī zini, kādi jūrā viļņi? Tādi kā muižas klētis. Un, kad tāds vilnis nāk, tad tik turies! Tur ir Pēterim bija ko noņemties, bet tas jau bija stiprs un mācēja arī peldēt. Es gribēju arī tevi iemācīt.
— Jā, bet kāpēc tad tu šļakstinies ar ūdeni?
— Nu, tu gāji kā meitietis Daugavā! Vai tad puika kādreiz tā iet? Vienā drāzienā vajag — skriešus! Tad aukstuma ne manīt nemana! Redz, šitā!
Un Jancis drāzās atkal iekšā, ka ūdens vien šķīda un prieks bija redzēt.
Marčs nosvieda kreklu.
Tas tiešām bija kauns — lai nu Pēteris Lielais — viņš bija ķeizars! — bet tas taču bija kauns, ka Marčs nevarēja tikpat daudz kā Jancis!
Marčs sapurinājās.
— Paņem dēlīti! — Jancis sauca no Daugavas, noģizdams Marča domas.
Marčs paķēra dēlīti un metās Daugavā.
Ūdens gan laikam nebija nemaz siltāks kā pirmāk, bet visā uztraukumā Marčs tiešām nemanīja vairs nekāda sevišķa aukstuma.