Pēc brītiņa ūdens viņam rādījās jau ļoti silts, puisēni lēkāja, smējās un šļakstinājās tajā, kā jau nebēdņi.
— Parādi nu! — teica Marčs.
Jancis paņēma dēlīti, bet papriekš ar tā palīdzību uzlaida Marčam tādu ūdens strāvu kā puse Daugavas, par ko šis tagad ir ne domāt nedomāja malā skriet, un tad sāka rādīt, kā jāmācās ar dēlīti peldēt.
— Gulsties, re, šitā ar krūtīm dēlītim virsū, ar rokām iries uz priekšu, ar kājām sit ūdeni — tad ies! — Jancis teica, un Marčs sāka mēģināt.
Pirmajā reizē gan ūdens ar šalti ieskrēja Marčam mutē, bet viņš norija to un pūlējās dūšīgi tālāk.
Kad bija nokusis un vairs nevarēja, viņš noskatījās Janča veiklībā, kas gluži kā zivs peldēja gan sāņus, gan guļus, gan augšpēdus.
Un, kad Marčs apdomāja, ka Jancis tik tāli vienīgi ar dēlīša piepalīdzību ticis, — un nezin, vai pat ķeizars Pēteris par Janci labāk mācēja, — Marčam radās atkal no jauna ir spēks, ir dūša.
Un viņš ņēmās atkal.
Beidzot tomēr pietika. Marčs izkāpa jau malā un sāka ģērbties; Jancis vēl paliķa ūdenī, platās radzes cilādams.
Zem tām aizvien slēpās vai nu gruņģi, vai vēži — to Jancis zināja.
Un kas tiem bija par platām acīm, sevišķi pēdējiem, kad pavisam negaidot ieraudzīja saules gaismu un Janci!
Daži no tiem palika pavisam nekustīgi savās vietās, it kā nekas sevišķs nebūtu noticis, — tie bija gudrenieki. Tos noķert bija visgrūtāk: tiklīdz pielika roku ūdenim — vēzis bija jau gabalā, un nekad nevarēja iepriekš zināt, uz kuru pusi gudrenieks dosies.
Par šo vēžu sugu Jancis prātoja visvairāk: viņam gribējās tos pārspēt, bet līdz šim viņam īsti labi negribēja vēl veikties.
Daži turpretī, tiklīdz pacēla akmeni, izplēta un saslēja lielās kājas kā ragus pret Janci — tie bija sirdīgie.
Retumis un tikai pēdējā briesmu brīdī viņi metās bēgt.
Noķert viņus bija viegli. Bet arī Janča rokās viņi nezaudēja dūšu: kad puika iebāza pirkstu izplestajos nagos, tie spieda to aizvien jo sirsnīgi un brīžam pat tik dziļi jūsmīgi, ka vēzis bija acumirklī jālaiž ūdenī atpakaļ.
Tas, zināms, notika visai reti, jo Daugavas vēži tik mazi, ka Jancim no tiem nebija nekādas bailes, un šādā ceļā viņš domāja tos krietni izķircināt un atradināt viņiem sirdīgo dabu.
Beidzot bija vēl viena suga — miegamices, melanholiķi.
Tiem bija viss viena alga: vai gulēt zem akmens vai saulītē, vai Janča rokā. Pat verdošā ūdenī nezin vai viņi kļuva dzīvāki.
Jancim viņi likās pussprāgoņi un tik pretīgi, ka viņš svieda tos aizvien tik tāli Daugavā, cik vien varēja.
7
Marčs bija jau pa pusei saģērbies, kad piepeši Jancis ātri un lieliem soļiem sāka doties pret straumi, it kā dzītos kādam pakaļ. Tūliņ arī Marčs izdzirda noslēpumaini apspiestā balsī saucam:
— Marč! Marč! Nāc — nāc — šurp! Mudīgi, mudīgi! Paņem nazi vai žebērkli — bet drīz!
Pirmajā acumirklī Marčs paķēra vareno nazi, bet tad viņam likās, ka labāks būs žebērklis, un viņš nolika nazi atpakaļ.
— Nu, nāc taču drīzāk, Marč! — atskanēja pavisam bargi no Daugavas, un Marčs pavisam apjuka.
Beidzot viņš sagrāba ir nazi, ir žebērkli un devās pie Janča.
Jancis zīmēm rādīja, lai nāk vairāk no lejas, pret straumi; pie tam viņš, galvu nepagrozīdams, skatījās lielākā uzbudinājumā vienā un tai pašā vietā ūdenī, un, kad Marčs stāvēja pašreiz pie Janča muguras, arī viņam gandrīz aizrāvās elpa: nedziļā radzes plaisā gulēja neredzēti liela, pēdas divas vai trīs gara, melna zivs.
— Dod žebērkli! — Jancis teica, uztraukti čukstēdams. — Un uzmanies, kur tā skries!
Marčs pasniedza nazi.
— Vai tad?… Dod tak žebērkli!
Marčs padeva prasīto un nobrīnījās pats, kā tad viņš sniedzis nazi.
Jancis paspēra vēl soli tālāk un, dvašu dziļi ievilcis, spēra no visa spēka zivij virsū.
— Vai aizskrēja? — Jancis prasīja pavisam bailīgi, jo ap žebērkli pajuka dūņas.
— Nē!
Acumirklī Jancis nolaida roku gar žebērkli ūdenī.
— Ir! — viņš gandrīz uzgavilēja un tūliņ arī izcēla no ūdens milzīgu zivi.
Abi puisēni devās malā.
— Bet tad tik vēdzele! — Jancis teica, to patāli no ūdens nolikdams.
— Nu ko tu gan darītu, ja viņa būtu aizbēgusi?
Un Marčs mirdzošām acīm noskatījās varenajā lomā.
— Es nemaz nezinu … — Jancis atteica un sāka ģērbties.
Sākums bija tik labs, ka ne Marčs, ne Jancis nespēja vilinājumam atturēties pretī.
Apģērbušies viņi uzlocīja bikšeles, cik tālu vien varēja, un, rīkus saņēmuši, devās atkal ūdenī.
Lielo vēdzeli uzvēra aukliņā, kam galā piesēja nelielu sprun- gulīti, lai zivs nenokristu.
— Slikti, ka jāiet pa straumei, — Jancis teica.
— Nu?
— Tad mums neskaidrais, sadūņotais ūdens vienmēr priekšā. Bet nekas — gan jau!
Bija arī taisnība. Saule spīdēja tik gaiši, ka pat mazāko zivtiņu varēja saredzēt.
Viņas gāja kā paši jodi pa ūdeni — te bija, te nebija, un, cik Marčs arī nenopūlējās, — nevienas tomēr nevarēja saķert.
Un tās taču bija tik drošas: pašas nāca klāt, kad viņš mierīgi stāvēja, un knibinājās pie kājām.
Bet, tiklīdz Marčs noliecās vai taisījās noliekties, — nozibēja vien: ūdenī atlikās tikai saules stari…
Dūņu arī nebija visai daudz. Tik straujā ūdenī kā pie Vī- gantes viņām nav laika un miera sakrāties. Ja daudz, vienīgi aiz gardiem var piemesties. Bet ir tad viņām var gandrīz cauri redzēt.