Puisēni strādāja dūšīgi: mazākās, vieglākās radzes cēla augšā, un zem lielākajām Jancis pabāza rungu ar plakano galu un kustināja tā brīžam milzīgus akmeņus.
Marčam pie tam aizvien bija jāpilda sarga loma: jāuzmanās, uz kuru pusi dodas iztramdītās vēdzeles.
— Nez par ko viņas neskrien dzelmē un tālu, tālu projām kā raudas un sapaļi? — Marčs ieprasījās.
— Viņas par slinku un par muļķām, — Jancis noteica pasmiedamies, un puisēni, nejuzdami ne izsalkuma, ne noguruma, turpināja pievilcīgo vēdzeļu zveju.
8
Saulīte jau bija ap launaga laiku vai drusku zemāk, kad beidzot visi gārdi bija apstaigāti.
Jancis uzslējās taisni un apskatījās. Līdz šim puisēni bija tikai platajās radzēs, vēdzelēs un tīrajos Daugavas ūdeņos raudzījušies.
— Skaties, Marč! Esam pie paša Staburaga! Cik drīz!
Marčs apsviedās apkārt, jo bija ar seju uz Vidzemes pusi stāvējis.
Kluss, izbrīnīšanās pilns «Ā!» pavisam nemanof paspruka Marčam. Mutīte palika neaiztaisīta, un acis iepletās plašāk.
Jā — tiešām — viņi bija pie …
Un tad šis bija Staburags, tas pats, kurp devās visi daudzie ļaudis no Vidzemes un Kurzemes kā kādu brīnumu skatīties; tas pats, kurp katru svētdienu gar Vīganti peldēja cēli lielās, ļaudīm pildītās laivas ar kuplām meijām, sarkanraibiem karogiem, ar kareivju mūziku un skaņām gaviļu dziesmām! …
Tātad šitas bija tas, ko katru dienu minēja muižas ļaudis, par ko arī Jancis savā slimības laikā tik briesmīgi murgoja! …
O jā! 5ī klints varēja arī nospiest ne tikvien tādu kā Jancis — un lai tas arī bija dūšīgs puika — tik liela un smaga, kāds Staburags!
Un augsts, tik augsts, ka krūmi un koki, kas auga viņa virsū, likās aizsniedzam vai pašus mākoņus.
Un kādi tie suloti un kupli, gluži kā Janča mati!
No turienes gan vajadzēja tālu redzēt — tālu, tālu, pār Daugavu un Vidzemē, pat Avotiņu kalniem pāri.
Tikai galva gan laikam reiba tur augšā.
Redz — ir bērziņš, kas pārdroši nostājies pašā stāvajā malā, ir tas jau nosvēries lejup.
Un sūnas, kas tik skaisti līdzeni pārsniegušās pāri kailajai, asajai klints malai, kādas tās mīkstas un spīdīgi zaļas, gluži kā dārgais samts! .. .
Un ik pa brītiņam paspīd viņās kaut kas kā dimanta dzirkste- lītes un noslīd pa smalki spalvotiem kātiņiem līdz pat sūnu galotnītēm, pazib tur un tad pazūd, it kā viegla vēsmiņa būtu aiznesusi.
Un tomēr nē: tur jau pilītes atkal parādās lejāk, baltajam Staburagam krūtīs!
Kā viņas tur nokļūst — Marčs nevar noģist: tas pārāk augstu, bet, ka viņas tās pašas, par to nav nemaz jāšaubās: Staburaga klints jau tik spodra, ka tajā visu var saredzēt.
Jā, tiešām, viņa savādāka, daudz baltāka nekā citas krasta klintis.
Re, kā viņa redzami — ar kalnu — atdalās no pārējā krasta, tīri kā stabs.
Un kas tā par asu šķautni viņai pa vidu no pašas augšas līdz lejai! Tur gan ir stiprākā strūga sašķīstu drupu drupās, bet klintij tas būtu tīrais nieks: viņa tik spēcīga un liela, un skaista.
Tikai ap vidu tāda kā šaurāka, bet lejā atkal pilnīgāka, plašāka — gluži kā varena un stalta jaunava.
— Klau, Janci: vai taisnība, ka tas kādreiz bijis skaista jaunava?
— Kas to lai zina — tā jau tik runā. Bet iesim malā, — Jancis noteica, un puisēni izkāpa no ūdens.
Tagad Marčam vajadzēja pamatīgi apskatīt milzīgos, asīm augstos klints bluķus, kas tur pie Staburaga kājām bija sakrājušies gan slīpi, gan stāvus, ka ne augšā tikt nevarēja.
Jancis jau bija iemanījies pa tiem kāpaļāt; tālab viņš bija aizvien pirmais augšā un piepalīdzēja Marčam, kas pūlējās visiem spēkiem.
No augstākā klints bluķa bija varens skats pār Liepavotu un visu Daugavu.
Likās, it kā viss lielais ūdens daudzums dotos tieši šai klintij virsū, un viļņi šalca apakšā skaļi un drausmīgi …
Marčs paskatījās lejā un, soli no malas atkāpies, tūliņ apsēdās.
Uz ūdens pusi viņam piepeši bija tā kā bail skatīties, un viņš raudzījās labāk sūnās un zaļajā zālītē, kas kādā stūrī bija uzmetusies caurumainajai klintij. Arī neliels sērmūkslītis auga turpat.
Tagad puisēni kāpa atkal citos, lejāk nostājušos klintsgaba- los, pie kam Jancis parādīja plaisās dažas nelielas alas.
— Tur dzīvo ūdri, — viņš teica.
— Ūdri?
— Nūjā!
— Kas tie tādi?
— Nu, ūdens zvēri. Tie ķer zušus, līdakas un iet pa ūdeni kā paši deviņi! Tie ļoti manīgi: cik paps arī nav pūlējies — nekad vēl it neviena nav noķēris.
— Tā?
— Hm-m! Bet tad tik peļņa, ja tādu zvēru noķer! Vai zini: viena pati āda maksā 25 rubļus zelta naudā!
— Tik daudz naudas! … Klau, Janc, — vai mēs arī kādu nevarētu noķert?
— O jā! Kad viņam tikai tā drusciņ ar makšķeres kātu vai žebērkli pa purnu trāpot — gatavs kā muša!
— Ko tad mēs darītu, Janc, ar tik daudz naudas?
— Gan es zinu, ko darītu.
— Nu?
— Es nopirktu tūliņ Lazdas tēva laiviņu un vizinātos pa Daugavu no rīta līdz vakaram. Un tu?
— Es nezinu, — Marčs teica un, it kā pārdomādams, kas gan vislabākais būtu pasaulē, skatījās lejup Daugavā.
Piepeši Marčs sāka gandrīz pilnā kaklā kliegt: — Janc! Nāc, nāc! Skat, skat: rau, tur, tur! … — un rādīja ar pirkstu ūdenī.
Jancis pamanīja kaut ko slaidu un melnu, kas, tikai mazus burbulīšus ūdens virsū pamezdams, ātri nozuda dziļumā.
— Vai tas bija tas? — Marčs vaicāja stipri aizkustinātā balsī.
— Kas tad nu cits! Vai tad tu neredzēji, kā tas iet kā zibens! Ej nu noķer viņu!
— Sķāde, skāde! Būtu tik man bijis žebērklis rokā — tad tu tik redzētu!