Un Marčs vēl ilgi nevarēja aizmirst varenā ūdra, kas bijis tam tikpat kā rokā.
Jancis parādīja viņam vēl lielo, melno alu Staburaga lejas- puses sienā un stāstīja, ka arī tur — ļaudis runājot — esot daudz zelta naudas, bet Marčs nedzirdēja to lāgā.
Pēc tam Jancis izcēla zivju virteni no ūdens — lai tā nekavētu kāpuļāšanu, viņš bija aukliņu piesējis pasmagai radzei, bet zivis ielaidis ūdenī — un saskaitīja medījumu.
Bija pavisam 24 brangas vēdzeles.
Tad puisēni devās pa pakrastes celiņiem mājup.
— Bet tā ka rft atnāc brokastīs! — Jancis teica pie Liep- avota, kad viņi šķīrās.
9
Brokastis bija gatavas: vajadzēja tikai likt galdā. Bet dārznieks nebija vēl beidzis rokas slaucīt; tālab vajadzēja mazliet uzgaidīt.
Visgrūtāk ar gaidīšanu gāja Jancim. Viņš sēdēja jau pie galda un raudzījās ar redzamu ziņkārību katrā papus kustībā.
Jancis šorīt bija sagādājis mammai pašu sausāko malku, sakūris vislabāko uguni, un tagad viņam taču bija pilnīgas tiesības mazliet nepacietīgi gaidīt likumīgo atlīdzību garšīga cepeša veidā.
Marčs gluži mierīgi un pēc iespējas vienaldzīgi stāvēja attālāk no galda, pie loga atspiedies.
Viņš īsti nezināja, kas būtu labāk: vai iet projām vai darīt pēc Janča priekšzīmes? Bet pats prātīgākais viņam tomēr likās — palikt mierīgi vēl brītiņu vecajā vietā.
Un to viņš arī darīja.
Beidzot dārznieks tikpat bija galā un sēdās pie galda.
Tajā pašā brīdī arī sārti nosarkusī mamma devās no plīts uz galda pusi. Bagātīgi zivīm piekrauts šķīvis bija viņai rokā.
— Lai nu dievs svētī savu dāvanu! — mamma teica, šķīvi uzmanīgi galda vidū nolikdama.
Tad viņa noslaucīja sviedrus spodri baltā priekšautā un apsēdās vīram līdzās uz soliņa.
— Marč, dēls, nāc nu tuvāk! — dārzniece mīļi teica.
Un pēc brītiņa papus piemetināja:
— Pie ēšanas nevajag kaunēties. Kad tikai smēķē — ēd dūšīgi! Tad var atkal strādāt. Un, kad cilvēks nav slinks, tam nekad netrūks ne dienišķas maizes, ne garda kumosa.
Un Jancis bija pilnīgi vienis prātis ar tēvu.
Sevišķi attiecībā pret viņa pēdējiem vārdiem Jancis jau sen zināja, ka vajag tikai būt manīgam, noķert Daugavā zivis un nodot mammai. Tad droši otrā dienā parādīsies maltīte galdā, par ko katram — papum, mammai, ir pašam Jancim — bija prieks.
Neviens taču neprata zivis tā sagatavot kā mamma; mazākais, Jancis nezināja vairs otra tāda pasaulē. Tālab viņš jau sen vērīgi bija noskatījies šajā mammas darbā un zināja visu recepti pilnīgi no galvas.
Vispirms mamma rūpīgi nomazgāja katrai zivij lieko sāli, ko Jancis vakarā priekš tam bija uzkaisījis.
Kad Jancis kādreiz gāja zvejot, tad jau pirms vakara nenāca mājās un tad pašam vajadzēja medījumu notīrīt.
Tā kā darbs brīžam vilkās diezgan ilgi, sevišķi, ja darīšana bija ar asariem, tad zivis vakariņām vairs nevarēja pagatavot un tās bija jāatstāj otrai dienai un kārtīgi jāiesāla.
Pēc rūpīgas nomazgāšanas mamma iemērca zivis sakultās olās (Jancis zināja arī, no kurienes tās cēlās, lai gan pašiem vistu nebija, — tās atnesa pavasaros saimnieces, pie dārznieka pēc sēklām nākdamas) un tad apviļāja smalki bīdelētos miltos — ja tādi bija — vai arī tāpat maizes miltos un lika pannā, kur jau čurkstēdams burbuļoja izkausētais sviests.
Beigās, kad zivis bija izceptas, mamma ielēja pannā nedaudz krējuma mērcei un — cepetis bija gatavs.
Ak dievs! Cik tas bija vienkārši un tomēr — cik labi garšoja!
Sevišķi — mazā garoziņa, kas cēlās no olām un miltiem, — tā bija vai par pašām zivīm gardāka.
Un Jancis arī šorīt gandrīz to vien meklēja.
Bet, tā kā garoziņa bez zivīm nebija dabūjama, vajadzēja ēst arī pašas vēdzeles, kurām tik patīkama un balta gaļa kā reti kādai citai zivij un pie tam — bez mazajām asakām, kuras Jancis nemaz nevarēja ieredzēt, jo tās brīžam spiedās kaklā.
Visi ēda klusēdami. Varēja redzēt, ka katrarr* brokastis gāja pie sirds.
Tikai vienreiz, kad dārznieks paņēma lielās vēdzeles galvu, Marčs ieprasījās:
— • Nez, Janc, vai tu būtu viņu ar nazi pavisam nodūris?
— Ko nu ar nazi! Ar to jau tik gruņģus var veikt, — Jancis atteica.
Vairs nekā nerunāja.
Beidzot tikpat Jancim likās, ka būs diezgan. Noslaucījis nazi, viņš pameta Marčam ar acīm, savāza nazi un, klusām «paldies dievam» noteicis, uzcēlās.
To pašu darīja arī Marčs.
Paldies teikdams, viņš piegāja pie dārznieces un nobučoja roku.
— Vesels ēdis! — tā atteica, Marča matus noglaudīdama. — Bet galvu tu, dēls, varēji gan labākā kārtībā turēt — tu jau tāds brangs puisis!
Un dārzniece ar manāmu labpatiku noskatījās savā dēlā, kura viļņotās cirtas bija glītākā kārtībā — Janča paša darbs.
Tad puikas bija jau ārā un, savos koka zirgos sasēdušies, laida gar lielo liepu lejā, ka dimdēja vien.
— Diezin kur nu atkal aizdrāza? — dārzniece ii kā sevī nobažījās.
— Pakrastē vai Daugavmalā — kur tad nu citur, — dārznieks atteica.
— Man dažreiz tīri bailes, — mamma atkal runāja, — ka tik viņi kādreiz neiedauzās Daugavā vai no krasta …
— Ko nu par to bīties! Jancis nav taču vairs mazais bērns. Bet…
— Kā nu ne? Cik tad viņreiz ar to liepu trūka — hm!
— Bet man bail, ka tu no viņa neizaudzini tikai sliņķi!
— Kā nu tu, pap, tā vari runāt! — mamma teica, un no balss varēja manīt, ka bija smagi apvainota. — Vai tad esi kādreiz dzirdējis, ka Jancis būtu kaut ko negodīgu darījis? Vai sakāvies ar citiem puikām, kā bērnu starpā atgadās, vai izpostījis putniņus, vai šo, vai to — hm?