Lai staigāšana būtu drošāka, celiņā bija ietaisīti radžu (kaļķakmens) kāpšļi.
Vasarā sausā laikā iešana bija droša. Bet ne tā lietus laikā vai ziemā, kad nodilušie kāpšļi kļuva slideni.
Daugava šādā laikā mirdzināja tik zīmīgi ar spožajiem viļņiem, smējās tik zobgalīgi un kaitavīgi no lejas bailīgiem ļautiņiem pretī, ka pat drošākie nogriezās steigšus vai nu pa labi, vai kreisi no celiņa un, it kā nesaprastu Daugavas domu, gāja mudīgi tālāk.
Bet Daugava smējās tad vēl skaļāk, un daža spodra lāsīte izšļakstēja, it kā plaukstām sitot, gandrīz līdz pat Liepavotam un tad, ķā sabijusies par pārgalvīgo lēcienu, ātri un nemanot pazuda viļņos.
Bet gājējs, it kā manītu aiz muguras lai arī tik maziņus zobgaļus, spēra ātrāk un ātrāk soļus: cilvēki jau nevar zināmas pasugas smieklus lāgā panest.
Ļoti nedaudz bija Vīgantē tādu, kas Daugavas jautrību ci- -tādi saprata.
Marčs nekādā ziņā vēl nepiederēja pie tiem.
Mierīgi, pat gluži mierīgi viņš bija sekojis Jancim kādus piecus kāpšļus lejup. Tad viņš palika ķā ierakts stāvot un skatījās platām acīm vēl nekad neredzētā ūdens plašumā, kas, viegli šūpodamies, laidās nerimstīgi vienmēr garām — tālāk un tālāk.
Marčam likās, ka viņš pats arī pašlaik, rau, tūliņ, tūliņ laidīsies Daugavai līdzi: jau kust kāpšļi, jau ļogās mazās kājiņas, un, tādu pusizmisušu kliedzienu pasprūdījis, Marčs metās kā sviests apkārt un nu tik atpakaļ augšā.
Vēl gan Jancis īstā laikā paspēja sagrābt viņam aiz īsajiem svārciņiem, bet tas neko nelīdzēja: Marčs nometās uz visiem četriem un, nerēķinoties ar saviem sešiem mūža gadiem, uzstiepa arī Janci augšā.
— Tik ij nu bija! — Jancis pukojās. — Nu, kur tad tu skrien? Tepat jau pie avota, un viņš skrien atkal augšā! .. .
— Es nevaru tur iet: man galva reibst, — Marčs teica un sabozās.
— Kas tad tev liek skatīties Daugavā? Skaties zemē, un galva nereibs! Pamēģini tik! … — labināja dārznieka dēls.
Bet Marčs, kā likās, bija stingri noņēmies nepadoties nekādiem labinājumiem. Ar visu bērna neuzticību Jancī paskatījies, viņš jau pacēla kāju, lai soļotu uz mātes gultiņu, kad Jan- cim iešāvās beidzamais līdzeklis prātā.
— Bet tu jau gribēji padzerties avotā!
— Gribēju gan . ..
Un Marča kāja palika mierīgi vecajā vietā.
Bet viņš pats skatījās platām acīm Jancī un brīnījās, kā gan tas tik labi varēja zināt par lielajām slāpēm, kas tiešām acumirklī sāka mocīt nabaga puiku.
Tomēr Marčs palika vēl domīgs stāvot.
Nomanīdams biedra šaubīšanos, Jancis sāka no jauna viņu labināt.
— Ja jau tev galva reibst — saķersimies kopā. Tu ar kreiso, es ar labo pieturēsimies klints sienai. Nu! Pamēģināsim!
Marčs nevarēja ilgāk atturēties pretī. Apdomīgi viņš aplika labo roku Janča ķaklam, un Jancis atkal savu kreiso šķērsām pār Marča muguru viņa plecam. Pie tam Jancis sagrāba tik dūšīgi pēdējā svārkus virs pleca, ka izvilināja Marčam atkal tādu garu, garu nopietna pētītāja skatienu.
Bet tad nu viņi bija jau kāpenēs.
Ceļā neatgadījās nekā sevišķa.
Jancim tikai divas reizes likās, it kā Marčs gribētu atsvabināt kreiso plecu, zināms, lai varētu vaļīgāk iet; bet Jancis, kā likās, neievēroja šādas sava biedra pilnīgi dibinātās tiesības vai arī, ja manīja tās, iztulkoja kā pamudinājumu doties ātrāk lejup, un pēc iķkatras Marča pleca paraustīšanas Jancis meta pārgalvīgu lēcienu no kāpšļa kāpslī un rāva Mārču līdzi.
Pēc kādas pusminūtes abi puisēni stāvēja pie paša Liepavota, tāpat brālīgi saķērušies kā nelielā melnā alkšņa zari un mazās mežābelītes zari.
Abi minētie kociņi auga kreisajā avota malā, dūšīgi ar tievajām saknītēm klints šķirtnēs turēdamies. Viņi bija mazliet noliekušies uz avota pusi un spoguļojās mūžam dzīvajā ūdenī, kas nevienu reizi vien bija sūtījis skaidro vilnīti dzesēt kociņu iztvīkušās saknītes, kad vasaras saule stipri karsēja sausās klintis.
Bet mazliet lejāk avota labajā pusē celiņam tieši pretī stāvēja stingri un taisni vecais alksnis. Viņš raudzījās tā iešķībi avotā, it kā teiktu: «Par to mitruma mazumu, ko tu man grūtās dienās piešķir, es tevi sargāju no Vidzemes aukstajiem vējiem.»
Marčam nebija vēl nekāda iemesla piekrist ne jaunā, ne vecā alkšņa domām. Tādēļ viņš arī raudzījās tik bezpartejiski platajā ūdens strīpā, kas nemitīgi plūda no klints šķirtnes, slaidā līkumā metās pēdas divi lejāk guļošā tādā pašā līdzenā klintī.
No turienes lielā strāva sadalījās simtiem mazās stīdziņās, kas kā pelītes ložņāja starp lielajiem klinšu gabaliem. Mazajiem viņas lēca bezbēdīgi pāri, brīžam spožas dzirkstelītes augstu mētādamas. Tās bija gaisa bučiņas, ķo Liepavots sūtīja saulei, kas katru rītu savus pirmos sārtos starus spodrināja viņa tīrajā vēsumā, atstādama avotam un viņa viļņiem savus debesu vizuļus, visai dienai ko rotāties.
Marčs vēl arvien skatījās bezpartejiski. Bet tad piepeši viņam likās, it kā būtu pamanījis avotā kaut ko skaisti pazibam.
— Vai tas vienādi tā? — viņš prasīja.
— Kas — vienādi?
Par nelaimi, Marčam jau bija aizmirsies, ko īsti gribēja uzzināt. Jautājumu papildinādams, viņš ieprasījās pavisam citu.