— Bērnam vienmēr vajag uzraudzības, — papus teica mīkstāk, jo mammas jautājumiem pretī tam nebija patiešām nekā, ko iebilst. — Un Jancis varētu diezgan labi tepat pie tevis šo un to palīdzēt…
— Vai tad viņš ar nepalīdz? Nu paskaties pats, kas par malkas grēdu, ko šorīt sakrāva, — vai visai nedēļai būs diezgan! Pats atnesa no lejas, no brūža, ir saskaldīja, ir sakrāva … Odeni arī sanesa visai dienai — pielēja lielo katlu govīm, — un ko ta' no tāda puikas vēl vairāk lai prasa? Un, kad savu darbu padarījis, kam tad viņam lai liedz papriecāties, ja tas godīgi notiek? Gan jau ziemu, kad ies skolā, izsēdēsies diezgan! …
— Cilvēkam vajag darba — citādi viņš tiek par palaidni, — papus noteica, aizdedzināja mazo kaļķīti un aizgāja dārzā.
Bet mamma sāka nokravāt galdu.
10
Tikmēr puisēni bija jau pie Liepavota.
Zirgus ceriņu krūmā piesējuši, viņi nodrāza pa trepītēm lejā pie jau pazīstamās Janča klēts.
Šoreiz Jancis no turienes izņēma šādas lietas: glīti izdrāztu sausviežu līkstu (stopu), 5 bultas, paplatu, iegarenu apaļu dēlīti un pēdas 7 garu iesmu jeb šķēpu, kas stipri vien līdzinājās kompasa bultai, zināms, tikai izskatā.
— Tu būsi mans bruņu nesējs, — Jancis teica un nodeva izņemtās lietas Marčam, sev tikai šķēpu paturēdams.
Marčs skatījās kā jautādams — laikam gribēja zināt kaut ko tuvāk par bruņu nesējiem un viņu uzdevumu, bet, tā kā Jancis jau devās gariem lēcieniem augšā, jautājums palika neizsacīts.
Puisēni sasēdās atkal zirgos.
— Bet tā ka tu bultas nesalauz! — Jancis noteica. Un šī pamācība bija pilnīgi vietā: bultu kātiņi bija tik tievi kā sērkociņu stiebriņi, un tikai pašā galā atradās bumbiņa pirksta resnumā. šādas bultas, pēc Janča domām, skrejot vistaisnāk.
— Un nu jāj man pakaļ un uzmanies, ko tev saku, — Jancis svarīgi noteica un metās pašos biezākajos krūmos.
Pirmajā acumirklī Marčs visā nopietnībā gribēja Jancim pēc iespējas tuvu sekot.
Bet smalkie zariņi švīkstēja brīžam tik drausmīgi ap ausīm, brīžam atkal, Jancī aizmezdamies un vaļā sprukdami, iespēra tik sāpīgi pa pieri vai degunu, ka Marčam gluži pret visu labo gribu vajadzēja palikt iepakaļ.
Sevišķi grūti gāja ar izgāztiem kokiem. Janci — to jau vai pats vējš pārnesa! Marčam papriekš vajadzēja nopietni visu apdomāt, bet, tā kā laika bija pārāk maz, kājas aizvien aizmetās, un Marčs klupa un krita tik smagi, kā būtu vai no debesīm sviests.
Reiz viņam pat likās, ka kāja būs vai nu izmežģīta, vai pilnīgi pušu.
— Tev vājš zirgs, — Jancis sprieda.
Tad tracis gāja atkal tālāk krustām un šķērsām un lieliem līkumiem, un aizvien pašiem biezākajiem krūmiem cauri, tā ka Marčs beidzot vairs nemaz nezināja, kur īsti atrodas.
Piepeši Jancis palika stāvot.
— Ahā! Tur jau viņš guļ savā midzenī! — Jancis tā noslēpumaini teica un tad aizvien stiprāk: — Tātad mēs tevi tikpat atradām, lāča lielskungs! Marč, padod man priekšturamās bruņas un sagatavo līkstu!
Marčs nebija gan vēl lāča redzējis, bet, ka tas ir briesmīgs zvērs un arī cilvēkus, sevišķi nerātņu puikas, netaupa, — to viņš zināja gluži skaidri.
Un acumirklī lāci redzēt Marčam nebija ne mazākās vēlēšanās.
Viņš nometa visus kara rīkus līdz ar savu koka zirgu zemē un apsviedās, lai muktu.
— Marč! Tu paliksi tepat! — Jancis uzkliedza; un Marčs manīja, ka Jancis nemaz nejoko.
Marčs apstājās.
«Ja jau lācis plēsīs, tad plēsīs Janci papriekšu, un tad arī būs vēl laika diezgan aizmukt,» viņš nodomāja un savaldījās.
Bet Jancis pakampa priekšturamās bruņas — apaļo galdiņu — un metās, uravas kliegdams un aurodams, caur biezajiem krūmiem mazā klajumiņā.
Kas tur tagad notika, Marčs nevarēja redzēt — krūmi bija priekšā; bet, ka tur cīnījās uz dzīvību un nāvi, — Marčs dzirdēja skaidri.
Brīžam ierūcās kaut kas, — «laikam lācis», Marčs nodomāja, — tad iebrēcās Jancis, it kā ķerts pašā vārīgākajā vietā; tad atkal iešņācās it kā aizkaitināts zvērs, un Jancis uzgavilēja un kliedza «urā!» …
Tracis bija tiešām ellišķīgs — skaidrās lāču medības!
Un piepeši Marčs manīja kaut ko siltu krūtīs ieplūstam un tādus kā drebuļus pār muguru pārlaižamies.
Viss, kas tur tagad aiz lapām notika, izlikās Marčam piepeši tik pievilcīgs, ka nevarēja ilgāk nociesties.
Viņš pakampa līkstu, bultas un nedaudziem lēcieniem bija klajuma malā.
Jancis ņēmās vēl joprojām turpat.
Cik Marčs nomanīja, viņš bija jau stipri aizkusis, bet meta tomēr savu šķēpu dūšīgi un tad skrejot, īstenāk — jājot, tik veikli atkal uzķēra, pie tam ik brīžam uzaurodams un iešņākda- mies, ka Marčam atlika vienīgi ieplest muti un acis.
Tad Jancis pēkšņi apstājās pašā ātrākajā skrējienā, atvēzās spēcīgi un meta šķēpu ar tādu sparu, ka tas iedūrās kokā un palika biezajā mizā karājoties.
— Ahā! Tikpat tevi uzvarēju! — Jancis teica. — Bet bija gan negants zvērs!
Un Jancis noslaucīja sviedrus.
— Bet — bet, Janc, — tas jau alksnis! — Marčs teica, vēl joprojām brīnīdamies.
— Nu, zināms! Vai tad tu domā, ka te pakrastē lāči dzīvo?!
— Bet — tu jau pats…
— Ek, kāds tu nu atkal, Marč! Mēs tak tāpat vien — spēlējam lāča medības.
— Vai tā? — Marčs iesaucās, un pēkšņi notikušais viņam kļuva skaidrs kā diena. — Klau, Janc, — kausim tad vēl vienu!
Un Marčs saraustīja savam zirgam aiz pavadas, it kā nevarētu to vairs novaldīt.
— Labi! Bet tad ej par dzinēju.
Marčs drāzās krūmos, un nu tikai vēl sākās īstais tracis.