Visa pakraste dunēt dunēja gan no mednieka saucieniem un gavilēm, gan zvēru rūkoņas, gan zaru brikšķēšanas — Marčs vēl vienmēr klupa, sevišķi pār sausajiem zariem, kas tam it kā pīdamies pinās kāju starpā.
Likās, it kā pakrastē būtu visas pasaules niknākie zvēri sapulcējušies, lai saņemtu pelnīto algu.
Kad puikas pēc tam pilnīgi nokusuši atpūtās, viņi bija nogalinājuši vienu lāci, trīs vilkus, vienu sumbru, kas, pēc Janča domām, zināms, ar Marča pilnīgāko piekrišanu, piederēja arī plēsoņiem, divus lūšus, vienu lapsu un trīs zaķus.
— Un nu — lauvu! — Marčs teica, un acis vien viņam iezibējās.
— Nē, to nevar, — Jancis atteica.
— Par ko?
— Par ko! Lauvai ar šķēpu un līkstu vien nevar nekā padarīt: tur vajag šautenes.
— Skāde!…
Nevarēja nekā darīt — tāpēc ka šautenes nebija, lauvam bija jāpaliek dzīvam, un Marčam vajadzēja apmierināties ar jau iegūto medījumu.
— Bet tu jau vēl, Marč, laikam nemāki šķēpu mest?
— Ne-ē!
— Nu tad nāc! — Jancis teica un piecēlās.
Izmeklējis klajumiņu slaido koku starpā, Jancis izvilka no kabatas lielu, baltu papīra gabalu, atlocīja vaļā un piestiprināja ar koka ķīlīšiem pie resnākās liepas. Papīrā bija ar ogli savilkti dažādi riņķi.
Jancis atskaitīja desmit soļus no koka un sacīja:
— Redzi, Marč, no šīs vietas vajag trāpīt šķēpu taisni papīra vidū, tai melnumā.
— Bet vai tad par tādu gabalu var?
— Zināms! Indiāņi Amerikā trāpa pat par simt soļiem. Un tad — ja vari trāpīt pašā vidū — neviens zaķis tev neizbēgs — beigts uz vietas! Bet sviest vajag tik stipri, ka šķēps ieduras un paliek kokā.
Un, ierādījis, kā šķēpu vajag turēt, kā stāvēt, Jancis meta pirmais.
Šķēps neieskrēja gan zīmes vidū, bet iedūrās tomēr mizā.
— Redz, es ar nevaru vēl trāpīt, bet ar laiku gan jau ies! Nu — tu!
Marčs nebija gan par indiāņiem vēl pilnīgi skaidrībā; bet, ja nu viņi tiešām tādi šķēpu metēji, Marčs, protams, nedrīkstēja tiem pakaļ palikt.
Un viņš satvēra sirdīgi metamo.
Šķēps aizskrēja soļus divus iesāņus mērķim garām un iedūrās zemē.
Bet Marčs tajā pašā acumirklī pielika ātri roku mutei un tā kā iekunkstējās.
— Kas tev kait, Marč?
— Skabarga . . .
— Nevajag taču tūliņ raudāt, Marč! Parādi šurp!
Skabarga bija tiešām varen liela un dūšīga.
— Bet tad tik sāp! … — Un Marčam apakšlūpa iesāka trīcēt.
Jancis sadabūja nazi, un skabarga acumirklī bija izvilkta.
Bet nu sāka asinis tecēt. Marčam nopilēja jau pāris asaru.
— Neraudi tak, Marč! Kā tad karavīriem reizēm norauj visu roku vai kāju — ir tad viņi neraud! Pameklēsim labāk asins- dziras. Tas līdzēja; sevišķi — karavīri.
Asinsdziras drīz bija sadabūtas, saberztas un uzliktas vajadzīgajā vietā.
Asinis tūliņ nostāja tecēt, un Marčs kļuva jautrāks.
No šķēpa mešanas, zināms, nekas vairs neiznāca.
Puisēni saplūca tālab krietnus vīšķus pakrastes puķu, kuplo stiebru, liepu un ozolu zariņu un sasēja visu lielos pušķos.
Vienu Jancis uzmauca šķēpam, otru Marčs — līkstam galā.
Tad puisēni sasēdās zirgos un laida, tā izpušķojušies, kā jau mednieki un uzvarētāji, lepni pa pakrasti Daugavai augšup.
11
Pie vēršu staļļa, kas stāvēja turpat brankūža (degvīna brūža) tuvumā, Janča tēva dārza malā, puisēni apstājās.
Lielajām durvīm staļļa sānos Jancis piestiprināja atkal savu papīru, un nu sākās mērķī šaušana no 50 soļu attāluma.
Pie tam Jancis atkal neaizmirsa pieminēt indiāņus, un tā Marčs dabūja zināt, ka tie arī šajā mākslā tādi meistari, kam krietns puika nekādā ziņā nedrīkst pakaļ palikt.
Arī bultas tiem esot tādas pašas kā Jancim, proti — divējādas. Pirmās — zvēru un putnu šaušanai — ar asi nodrāztām bumbiņām galā; otrās — mērķī šaušanai — ar pavisam strupu galu.
Kā pirmām, tā otrām Jancis jau bija iedzinis galos pa nolauztai adatai, lai labāk ķer.
Pirmais sāka Jancis. Ja viņš arī netrāpīja katru reizi papīrā, durvīs — droši.
Nu nāca Marča reize.
Viņš jau bija noskatījies, cik viss gāja viegli Jancim un kā jādara, un tālab saķēra līkstu ar vislabākajām cerībām.
Ar kreiso roku līkstu stingri apķēris, Marčs savilka ar labo aukliņu tik stingri, ka strinkšķēja vien. Ar šo roku viņš pieturēja arī bultu un tad, labi notēmējis, laida vaļā.
Bet kas tad tas?
Bulta sadrupa turpat gluži sīkos gabaliņos, un kāda šķēpele nodrāza Marčam kreisai rokai ādu, ka gandrīz asinis sāka sūkties.
Marčs paskatījās platām acīm Jancī un tad atkal zemē — bultas drostalās.
— Nu, kam tad tu viņu piespiedi ar kreiso roku līkstam! — Jancis rājās. — Tā jau tu sabendēsi visas bultas! Laid tak, lai viņa gluži vaļīgi skrien pār īkšķi! Nu, tā ka tik atkal nepiespied līkstam! — Jancis nobeidza, kad Marčs paņēma otru bultu.
Tai izdevās labāk: viņa aizskrēja sveika un vesela, bet iedūrās — jumtā, pašā šķorē.
Pie trešās Marčs bija drusku aizmirsis labās pamācības, un bulta salūza atkal.
Ceturto Marčs aizšāva tālu jumtam pāri un piekto iedrāza pa logu stallī, ka stikli vien noskanēja.
— Tā — nu tu izputināji man visas bultas, — Jancis puspār- mezdams sacīja, — un tikpat neiemācījies šaut.
— Jā! .. . — Marčs piebilda bēdīgi.
Puikas savāca atlikušos veselos ieročus un aizgāja dīķa malā.
Muižā pašreiz zvanīja pusdienās.