Pirmajām zvana skaņām līdzi sacēlās visapkārt savāds troksnis, it kā liels ļaužu pulks jautri čalotu, atpūtā dodamies.
Tad piepeši palika atkal viss klusu, tik klusu, kā jau vasaras dienvidū.
Jancis paskatījās pār dīķi, kur aiz ceriņiem un latu sētas spīdēja dārznieka istabas logi.
Tur laikam mamma pašlaik lika balto piena putru galdā. Bet Jancim te ceriņu pavēnī patika tik labi, ka viņš nodomāja: «E! Lai pusdienas pagaida drusku!» — un palika mierīgi sēžot.
Kā likās, arī Marčs domāja tāpat.
Puisēni atlaidās uz muguras un sāka skatīties skaidrajās debesīs. Tās bija tīras un mierīgas, un klusas, ka Jancim tika gluži ērmoti ap dūšu un uznāca tādas kā bailes pakustēties, lai neizjauktu dziļo mieru.
Bet Marčam bija laikam citādi.
— Klau, Janc! — tas ierunājās. — Ko tu tagad darītu, ja nāktu lielskungs?
— Ko es darītu? Nu, paliktu tāpat vien guļam.
— Hm?… — klusa brīnīšanās.
— Un tu?
— Es muktu!
— Par ko?
— Tāpat vien.
— Vai tad tev lielskungs ko ļaunu darījis?
— Ne-ē! Bet ko gan viņš visu nevar! Pasaka: «Noper puiku!» — mātei jādara … Un tad — nez vai viņam maz patīk šādus puikas redzēt? Skat, Janc, kā mēs zāli esam noviļājuši!
— Nu, vai tad lielkungam šitās zāles vajag?
— Bet tā tak viņa zāle!
— Nu, lai ir! Tu domā, ka tādēļ man nav brīv viņā gulēt?
Marčs brīnījās.
«Nu, nezin vai tu tā runātu, kad lielskungs būtu te?» viņš nodomāja un tad teica:
— Ai-jā! Kad es būtu lielskungs, gan tad zinātu, ko darīt…
— Kas nu tu būtu par lielkungu! Tu jau pat ar līkstu nemāki vēl šaut…
Abi apklusa un skatījās debesīs.
— Nez kāpēc dienā nevar zvaigznes redzēt? — Marčs atkal iesāk.
— Jā! Es arī tikko par to domāju, — Jancis atteica. — Nez kāpēc viņas nevar redzēt? Vai varbūt tāpēc, ka saule spīd?…
Un puisēni nogrima atkal domās.
— Klau, Marč, vai neiesim peldēties? — Jancis uzsāka.
— Kur?
— Vajadzēja pamēģināt tepat dīķī.
— Jā gan! Tagad jau neviens neredz: visi diendusā.
Un Marčs sāka raudzīties pēc dēlīša.
Tas nebija ilgi jāmeklē. Kā jau muižā, tādas mantas dīķa apkārtnē bija diezgan.
Viens divi puikas bija noģērbusies un ūdenī. Tas nebija gan visai tīrs — dūņas juka pārāk daudz, bet par to viņš bija ļoti silts, un puikas ņēmās un ālējās pa to, kā jau savā vaļā.
Piepeši Jancis pamanīja lielkunga suni.
Tas izšāvās aiz sētas stūra, pietecēja pie puisēnu drēbītēm, apostīja tās un atkal aizskrēja, kur nācis.
Jancis nepiegrieza tam nekādas sevišķas vērības — Leo jau bieži skraidīja apkārt — un laida Marčam atkal strāvu pēc strāvas virsū, ko šis ikreiz un tikpat dūšīgi atmaksāja atpakaļ.
Bet abi draiskuļi pēkšņi aprāvās: likās, it kā kāds būtu runājis … Un…
— Vadzi, Marč! Lielskungs!
Un tiešām — tur jau viņš nāca ap sētas stūri, un viņam līdzi abas svešās freilenes, kurām Marčs tikko šorīt bija bučojis roku.
Pārdomāšanai — kas būtu tagad prātīgākais? — acumirklī, zināms, nebija vairs laika.
Vienā lēcienā Marčs bija no dīķa ārā, sagrāba kā nu mācēdams drēbītes un diedza, ko nagi nesa, taisni pa ceļu uz putnu dārzu.
Viss, kas zin, būtu norisinājies labākā kārtībā, ja tikai Marčam lielajā steigā nenotikuši klizma.
Viņam izkrita ceļā papriekš biksītes un palika guļam, tad — krekliņš un arī palika guļam; bet tad nāca pati lielākā nelaime — lielkunga putnu suns Leo.
Leo citādi bija Marča labākais draugs: viņi, kad satikās, glaudīja un bučoja viens otru.
Bet nezin kā tas bija šoreiz? Leo laikam nepazina vairs Marča, jo nebija viņu vēl nekad šādā Ādama uzvalkā redzējis, un tādēļ, ieraudzījis pliku puiku skrējām, metās visslaidākajos lēcienos pakaļ, aizsteidzās priekšā un aizkrustoja Marčam pavisam ceļu.
Pie tam Leo ierējās tā pusnopietni, pusjocīgi un palēcās pāris reižu labi augstu gaisā, it kā gribētu Mārču aiz deguna sakampt.
Arī Marčs uzbudinājumā laikam nepazina vairs sava drauga.
Viņš apstājās, sarāvās un laida tādu izmisuma brēcienu vajā, ka visa muiža noskanēja.
Leo atbildēja ar tādu pašu rējienu un, kad Marčs briesmu brīdī sāka vēl ar atlikušām drēbēm gaiņāties, laikam domāja, ka Marčs grib ar viņu pameņģēties, un satvēra tāpēc dūšīgi saviem spodrajiem zobiem Marča svārciņus.
Lielskungs un jaunkundzes sākumā nesaprata, ko tas viss nozīmē. Bet tad, tuvāk apskatoties, viņi sāka skaļi smieties.
Lielskungs mēģināja gan uzsvilpt sunim, lai nāk atpakaļ, bet nevarēja.
Tikmēr Marčs cīnījās ar Leo ap svārciņiem.
Pamazām abi kļuva mierīgāki un sāka viens otru pazīt.
Marčs nostājās brēkt un raudāt un pasauca suni vārdā.
Tas tūliņ arī palaida svārkus vaļā. Marčs noglaudīja tam tīkami gludo galvu, un miers bija noslēgts.
Tagad tikai Marčs pamanīja, ka trūkst krekla un bikšu.
Gabalu attecējis, viņš pacēla tos un paskatījās uz dīķa pusi.
Kungi stāvēja turpat un smējās vēl vienmēr, bet Marčam tika tāds kauns, tāds kauns!
Un, cik mudīgi vien varēja, viņš iemetās putnu dārzā.
Jancis pa tam, izlietodams izdevīgo brīdi, bija gluži klusām pārpeldējis pār dīķi un ielīdis ceriņu krūmā.
Kad kungi aizgāja, viņš atpeldēja atpakaļ, apģērbās un gāja draugu meklēt.
Marčs sēdēja šaurā putnu dīķa malā un meta mazus akmentiņus ūdenī.
Jancī viņš i nepaskatījās. Varēja redzēt, ka tam kaut kas kremta sirdī.