«Varbūt tie bijuši citi?» Pēteris tikmēr nodomāja; bet Marčam viņš tomēr neticēja.
— Nu nezin vai tu negribi mani nomānīt lejā? — Pēteris teica, arī bikses nolocīdams.
— Nu, ja netici, nenāc, — Marčs vienaldzīgi teica. — Un, ja tevi piemānīšu, vari savus putniņus viens pats paturēt.
Marčs sāka iet.
— Marij! Uzskaties manu Annu! — Pēteris kādai lielākai meitenei uzsauca un devās Marčam līdzi.
Janča draugs bija sasniedzis, ko gribēja.
Kad abi puikas nonāca pie Liepavota — Jancis bija nozudis.
Marčs gan aplaida bažīgi acis visapkārt, bet, kad Janci nekur neredzēja, gāja atkal mierīgi tālāk.
Pēferis, it kā ļaunu paredzēdams, glūnēja drīz uz vienu, drīz uz otru pusi. Sevišķi pie pašiem krūmiem viņam sacēlās neuzticība visā spēkā. Bet, kad Marčs pēc visiem putniņu meklētāju likumiem ar zīmēm rādīja, lai cieš klusu un uzmanās, viņš tika mierīgāks.
«Un ko tad tāds knislis kā Marčs var man padarīt?» Pēteris nodomāja un gāja vedējam pakaļ.
Ļaunā darba vietā Marčs apstājās un sāka skatīties nosistajā putniņā. To pašu nicīgiem smaidiem darīja arī Pēteris. Bet piepeši viņam likās, it kā kāds stāvētu aiz muguras, Pēteris apsviedās pēkšņi, un ļaunais smaids acumirklī nozuda.
Patiešām, tur, stingri saslējies, ar kara rīkiem rokā stāvēja Jancis.
Vaidziņi bija pietvīkuši un sārti kā uguns. Gaišās acis dzirkstīja svētās dusmās. Mazā cepurīte bija atstumta tālu pakausī, un tumšās, viļņotās matu cirtas likās plivinoties ap balto pieri un sasarkušajiem vaigiem.
Labu brīdi puikas stāvēja kā sastinguši, viens otram acīs skatīdamies.
Tad Pēteris nevarēja izturēt un nolaida acis.
Tajā pašā acumirklī Jancis ieprasījās — un Marčs brīnījās par viņa stingro balsi: tik dusmīgu Marčs vēl nekad nebija savu draugu redzējis:
— Pēter! Vai tu izpostīji šitos putniņus?
Pēferis saņēmās un mēģināja atkal spītīgi smīnēt, kas šoreiz ne visai izdevās.
— Kas tev bēdas! — viņš atcirta un pagriezās sāņus.
— Man ir gan bēda! Es tev prasu: vai tu viņus izpostīji?
— Tie jau nemaz nebija tavi putniņi!
— Bija gan mani! . ..
— Bija gan viņa! — arī Marčs apliecināja.
Pēteris sakustējās, it kā taisītos lēkt krūmos. Bet tajā pašā brīdī Jancis nosvieda kara rīkus zemē un viņa kreisā roka ieķērās cieši Pētera svārku vīlē tieši uz krūtīm.
— Nē, draudziņ, tā neiet! Papriekš tu atbildēsi!
— Laid mani vaļā! Rau, šis, zeseris, ķersies man krūtīs! — Pēteris, kam vaigi arī sāka tvīkt, noteica un spēra pretiniekam stipru grūdienu krūtīs.
Bet Jancis palika stingri savā vietā.
— Nē, mīļais, tā vis nebūs! Ātrāk netiksi no šejienes projām, pirms nebūsi atbildējis — vai tu biji, kas izpostīji manus putniņus?
— Vai tu re: šis mani aizturēs! … Tu — utubunga! … Jā, re, ka es viņus izpostīju! … Un ko tu man padarīsi? — Ē-ē-ē! — Pēteris izkāra mēli.
— Nu — tad arī dabūsi savu algu, tu putniņu spīdzinātājs, tu bendes kalps!
Un tajā pašā acumirklī arī otra Janča roka tikpat stingri kā pirmā ieķērās Pēterim krūtīs.
Pēdējais darīja to pašu, un cīņa sākās.
14
Tā bija pavisam nevienāda cīņa,
Pēteris bija vecāks, lielāks un kaulaināks par Janci. Arī šādā cīņā viņš negāja pirmoreiz. Tātad pārākums bija Pētera pusē.
Jancim atlika vienīgi izveicība un augstā apziņa, ka aizstāv mazos nespējniekus, putniņus, kam tāda pati dzīvība, gaiša un mīlestības pilna, kā Jancim pukst krūtīs. Bet ko gan tas līdz cīņā, kas iet uz dzīvību un nāvi?
Un tiešām, puikas ņēmās, it kā no uzvaras atkarātos dzīvība un nāve — vai nu vienam, vai otram.
Runāts netika. Dzirdēja tikai smagu elpošanu drīz viena, drīz otra pusē.
Marčs stāvēja kā sastindzis, vaļēju muti un plati izplestām acīm.
Vai nu cīņas karstums bija viņu pārsteidzis, vai arī viņš gribēja, kā šādās reizēs parasts, izpildīt sekundanta vietu, bet Marčs nepalīdzēja draugam.
Varbūt viņš bija stipri pārliecināts, ka taisnais uzvarēs.
Bet Jancim tomēr gāja stipri grūti.
Pēteris grieza to drīz uz vienu, drīz uz otru pusi, un Jancim bija jāsaņem viss lunkanums un veiklība, lai noturētos kājās.
Tikai izdevīgākās reizēs viņš spēja sagriezt Pēteri, ka arī tas šad un tad nāca šaubīgā stāvoklī.
Cīņa vilkās labi ilgi, bet bez panākuma. Abi bija jau stipri nokusuši. Skaidras sviedru lāses stāvēja katram uz pieres. Arī stiprais Pēteris, kā likās, palika slābāks. To Jancis manīja no
viņa rokām, kas neturējās vairs tik cieši krūtīs, un arī viņš kļuva nolaidīgāks.
Bet tā bija tikai kara viltība.
Spējā rāvienā Pēteris nostiepa Janci ceļos. Marčam aizsitās elpa. Tad Pēteris jau atspēra kāju, lai nogāztu Janci pavisam zemē.
Bet tad notika kaut kas negaidīts: Pēteris bija uzminis nosistajam putniņam — kāja slīdēja, — un nākamajā acumirklī Pēteris gulēja augšpēdus zemē un Jancis tam virsū.
Taisnība bija uzvarējusi.
Bet tik viegli Pēteris negribēja vis padoties savam liktenim.
Izdevīgā brīdī viņš apsviedās neredzētā ātrumā uz vēdera un, rokām zemē atspiedies, mēģināja sasperties četrrāpus.
Bet to vien Jancis, likās, bija gaidījis. Veikli viņš pārliecās šķērsām pāri Pētera mugurai un saķēra viņa labo roku.
Vienā rāvienā roka bija atliekta uz muguras. Pēteris nogāzās uz labo pusi, ar plecu pret zemi atdurdamies.