Visādā ziņā kairam no viņiem savs noslēpums. Viņi tikai neparko negrib to rādīt! Un Jancis saņem visus spēkus, lai kaut ar varu ieskatītos noslēpumainajā ēnā.
Droši vien tur aiz katra krūma aizslēpies kāds no gariem, kas jau Aladinam kalpoja. Varbūt arī kāds cits, tam līdzīgs. Droši vien viņi stāv tur tagad tik klusi vienīgi tāpēc, ka papus, Marčs un Jancis iet garām. Bet, tiklīdz viņi būs projām, katrs nāks lēnām un uzmanīgi no slēptuves ārā, apskatīsies visapkārt un tad laidīsies atkal bezbēdīgi un pārgalvīgi no viena krūma otrā kā lielie tauriņi, lēkās un smiesies par to, ka Jancis viņus tomēr nav ieraudzījis, un — un …
— Kuš! Pag! — Jancim paspruka piepeši.
Puisēni apstājās pēkšņi, it kā belzienu pa pieri dabūjuši.
Drošības dēļ Jancis sagrāba Marča roku augšpus elkonim. Krūmos kaut kas iečabējās. Tad tuvāk, aizvien tuvāk un tagad pie pašām puisēnu kājām …
Jancim aizsitās elpa. Marčam atvērās mute. Abi stāvēja kā sastinguši.
Teciņā novēlās liels, melns kamols un ritinājās viegli puikām tuvāk.
Kad tas bija pa ķērienam, Jancis noliecās žigli un mēģināja to satvert.
Bet tikpat žigli viņš atrāva atkal roku, un visas jaukās ainas, kas nežēlīgā ātrumā bija rādījušās Jancim viena pēc otras īsajā brītiņā, izputēja vienā rāvienā līdz ar noburtiem vadātāju kamoliem un visām citām tamlīdzīgām lietām.
— Ak tu ķēms! — Jancis teica errīgi un nospļāvās. — Tas jau tikai ezis!
— Ezis? — Marčs atkārtoja un grāba nepazīstamo kustoni, bet tūliņ pat atrāva roku, it kā karstām oglēm piedūries.
— Ak tu pagāns! Viņš jau dur! — Marčs iesaucās pavisam pārsteigts.
Ezis, zināms, bija apstājies, sarāvies, un panesa mierīgā prātā, straujos spriedumus. Ko gan viņš citu lai darītu?
Bet īsti šī vienaldzība kaitināja Mārču. Viņš jau pacēla pavisam ļaunā nolūkā baso kāju, bet, par laimi, apdomājās vēl īstā laikā un nolika kāju atkal savā vietā.
— Tam gan laikam nevar nekā padarīt? — viņš noteica un paskatījās uz Janča pusi.
— Zināms — nekā! Tam adatas tikpat asas kā skroderim. Lai stāv!
Puikas laidās teciņus tālāk. Skalu kūlis vien nobrakšķēja, krūmos aizķerdamies.
Tikai pēc krietna brīža viņi panāca dārznieku, abi stipri elsodami. Jancim gāja visskaļāk. To viņš arī pats manīja un pūlējās tālab visā nopietnībā saturēties vajadzīgās robežās. Bet ikreiz šāda mēģinājuma sākumā viņam likās, ka nepārspējama vara laužas krūtīs, un tad Jancis pūta atkal vēl skaļāk vaļā.
Šādos moku pilnos brīžos viņš aizvien paskatījās stipri bažīgi uz tēva pusi.
Jancim bija bail sakaitināt papu, kas tik veikli un klusu gāja pa priekšu, it kā kājas nepiedurtos nemaz zemei, un kas tik daudzas reizes viņam jau bija atkārtojis augstāko zvejnieka bausli: netrokšņot, izdarīt visu klusām un ātri, jo citādi — loms vējā!
Tāpēc Jancis tagad bija pavisam nelaimīgs.
Tomēr ar laiku krūtis kļuva mierīgākas un līdz ar to arī sirds vieglāka.
Pēc brīža Jancis jau bija pilnīgi atdabūjis pirmatnējo dūšu. Viņš pietecēja tēvam līdzās un ieveda arī veco kārdināšanā.
— Pap! — Jancis teica, zināms, pēc iespējas klusām.
— Hm? — uzrunātais atsaucās tāpat noslēpumainā balsī.
— Nez kāpēc, pap, te pakrastē dažās vietās gaiss tik silts, tik silts kā sasildīts? Redz, tagad pat — kur ejam. Un citur — uzpūš kā no ledus pagraba.
— Tā jau aizvien mežos, — dārznieks noteica, pīpīti no mutes izņemdams un pelnus kratīdams. — No kam tas nāk — to gan laikam tikai mācīti vīri zinās, kas visu mūžu nodarbojas ar dabas pētīšanu un izdibināšanu. Kad iesi skolā, varbūt skolotājs paskaidros. Manā laikā par tādām lietām vēl nemaz nerunāja. Labi, ja iemācīja rakstīt, lasīt, drusku rēķināt, galvas gabalus …
— Pap, vai es arī varētu tikt par mācītu vīru? — un Janča balss skanēja daudz stiprāk par noteikto mēru, bet neviens, arī viņš pats, to neievēroja.
Dārznieks paskatījās puisēnā.
— Ai dēls, tas tev būs grūti, gaužām grūti! Skolas maksā brīnum lielu naudu.
— Bet tev tak, pap, ir nauda?
Dārznieks pasmējās bēdīgi.
— Tās naudas, dēls, nepietiktu ir vienam gadam. Cik tad nu mēs, nabaga ļaudis, viņas varam sapelnīt?
— Bet tev tak, pap, lielskungs maksā simt rubļu gadā.
— Maksā gan, maksā; bet vai tad to visu var nolikt pie malas? Redz — tev pašam ziemu vajadzēs zābaku, jaunas cepures; tāpat mammai, man pašam arī vajag šo un to. Cik tad nu viņas paliek gada galā? Tā redz, dēls, ar peļņu.
Bet tagad jau citādi laiki! Tagad tak katrs var iet skolā un mācīties, cik grib. Un man … kā man gribējās mācīties! Caurām naktīm būtu sēdējis pie grāmatām. Bet vai nu mums to ļāva! Otru ziemu atbrauca prāvests — bijām gabalu divdesmit skolā — mūs pārraudzīt, pārklaušināt. Savilkām dubultas līnijas, norakstījām, ko nu skolotājs ierādīja, izdzēsām atkal līnijas ar gumiju. Ierauga prāvests — nu, viss glīti, smuki, taisni norakstīts! «Bez līnijām — tik labi jau māk rakstīt! Māk visu atbildēt! Tie jau pārmācīti! Jau par daudz! Ejta mājās: jums diezgan! …»
Būtu kaut jel vienu no citām valodām iemācījuši — kur tad es nebūtu varējis tikt! Tad būtu visi ceļi vaļā. Bet kurp nu iesi, kad esi kā mēms? . . .
Skolas, skolas vajag ikkatram, kas grib tikt uz priekšu! Kas gan šos laikos cilvēks bez skolas? Gluži kā koks bez dzīvības!
Mācīties vajag, dēls, mācīties! Un par turpmāko nebēdā daudz: būs vērīgs prāts, būsi pats uzcītīgs — gan tad ir dievs tevi neatstās! …