Jancis nedzirdēja šos vārdus pirmoreiz. Tomēr arī tagad vēl viņš nespēja tos pilnīgi saprast. Bet, kad papus tik svinīgi, tik sirsnīgi runāja, — tur katrā ziņā vajadzēja daudz patiesības būt. Un Jancis nogrima domās.
Kad pēc tam apskatījās, celiņš gāja stipri lejup; tad sagriezās pēkšņi uz labo pusi, un dūlētāji stāvēja pašā ūdens malā pāris simt soļus augšpus Staburagam.
Stalto klinti nevarēja gaiši saredzēt. Viņas vietā manīja caur iezilgano nakts krēslu tikai bālu, milzīgu strīpu krastā.
Mēness šonakt bija nozudis. Kā jau vienmēr savas jaunības dienās, viņš laikam lakstojās ap saules meitām; un tādās reizēs aizvien aizmirstas vecie draugi, lai viņi arī būtu jo mīļi.
Papus izvilka no kūļa trīs vai četrus skalus, uzrāva sērkociņus un iededzināja skalus. Pie tiem Jancis aizdedzināja arī savus. Tad katrs gāja savā darbā.
Dārznieks iebrida labi dziļi Daugavā un, krustām šķērsām lēni pret straumi iedams, meklēja un dūra zivis.
Puisēni palika malā. Tāpat lēnām augšup brizdami, viņi ķēra no slēptuvēm izlīdušos vēžus, kas lielām, garām acīm gluži apmulsuši skatījās vienīgi spodri nejaušā liesmā un nemaz nemanīja čaklos pirkstiņus, kas sagrāba viņus brīžam aiz garajām ūsām, brīžam aiz lielajām kājām un iemeta dziļajā kulē.
Katrs jaunpienācējs bija brīnum pikts par šādu necerētu lietas virzienu un bruka tālab, zināms, tuvākajam kaimiņam tūliņ virsū. Iesākās nežēlīga grūstīšanās un knaibīšanās; un īsā laikā sagūstīto starpā atradās jau tādi, kam bija vairs tikai viena vienīga staltā ūsa.
Dažs nepaspēja ne apskatīties, kad jau juta savā varā vairs tikai septiņas kājas. Bet, taisnību sakot, vēžu starpā šādi trūkumi nav neķāds negods: viņiem taču viss ataug; tātad arī gods.
Kā redzams, Marčam bija pilnīgas tiesības nepiegriezt vēžu savstarpējām attiecībām nekādas vērības. Un tā viņš arī darīja: laida tikai vienmēr jaunus un jaunus klāt. Bet maisiņš netika vis tik drīzi pilns, kā Jancis bija pareģojis.
Mazās zivtiņas, kas, tāpat kā vēži, apmulsušas lūkojās ugunī, Marčs tikai patramdīja.
— Pag, pag! Stāvi vien, stāvi! — viņš teica. — Dalaidīšu vēžiem — gan tad redzēsi! — Un zivtiņas tad arī muka, ka nozibēja vien!
Kad skali bija izdeguši, papus aizvien paklusām iesaucās: «Puika!»
Tad Jancis tūliņ zināja, kas jādara, un steidzās ar kūli turp.
Pie tam viņš katru reizi ieprasījās: «Nu, pap! Vai daudzi ir?»
Tad dārznieks, jaunus skalus aizdedzinādams, aizvien atbildēja lēnām, nesteigdamies: «Nu, kādas pāris — tādas kā siļ- ķītes jau ir …»
Pēc tam Jancis saņēma lomu, ko līdz tam dārznieks uzglabāja savās svārku kulēs. Brīžam gaidīto siļķīšu vietā parādījās divas vai trīs mārciņas smaga zivs. Tad Jancis nevarēja nociesties, neaizstāvējis nievāto:
— Bet, pap! Tā jau varena līdaka!
— Nu, šitā jau gan tāda brangāka pagadījusies, — papus tad aizvien redzamā labpatikā atbildēja un sāka atkal pēc citām skatīties.
Sākumā Jancis ar Mārču gāja vienrokus, t. i., Jancis rādīja uguni un Marčs ķēra vēžus. Bet tad Jancim sāka rasties neuzticības domas. Tās kļuva ar katru brīdi lielākas, un pēdīgi viņš bieži sāka skatīties uz papus pusi — Jancim taču arī bija žebērklis.
Marčs nemanīja nekā no Janča domām. Viņš ņēmās tikai ap vēžiem un bija pilnīgi pārliecināts, ka arī Jancis priecājas par viņa veiklību, jo gandrīz neviens vēzis vēl nebija paspējis izmukt.
Bet Jancim bija pavisam citas domas prātā.
Kādreiz, atkal uz Vidzemes pusi paskatīdamies, Jancis pamanīja, ka papus rīkojas pavisam savādi: paslēpj uguni aiz muguras, sper soli uz priekšu, pagriež uguni, paskatās un atkal paslēpj to.
Žebērklis pacelts, katru acumirkli gatavs duršanai. Tur vajag būt kaut kam svarīgam.
Jancis atdod uguni biedram un dodas pie papus.
Tikko puika paspēris nedaudz soļu, kad dārznieks, labi notēmējis, sper ar žebērkli no visa spēka ūdenī. Tajā pašā brīdī atskan pazīstamais: «Puika!» — un Jancis ir papum līdzās.
— Paraugi, vai ir! — tas teic, un Jancim liekas, ka papus nerunā vairs tik mierīgi kā par siļķītēm.
Piedurkni neatlocījis — nav vaļas, — Jancis laiž roku gar žebērkļa kātu ūdenī.
— Ir, pap! … Bet — bet…
— Nu?
— Bet — tad — tik — līdaka! Turi, pap, turi! Kad tik nepa-sprūkl Nevar nemaz sa-tvert — iet kā pat…
— Saņem aiz žaunām, Janc! Citur nenoturēsi, — dārznieks uztrauktā balsī saka, no visa spēka piespiezdams žebērkļa kātu, kas stipri trīc, zivij šurp un turp svaidoties.
— Pag, pag drusciņ — tūliņ būs! — Jancis, nopietni ņem- damies, saka. — Nu!
Dārznieks ceļ žebērkli, un ūdens virsū parādās liela, plata līdaka, mārciņas desmit smaga. Jancis tikko viņu var noturēt.
— Nē… Bet tad tik mums šovakar laime! — viņš saka, zivi abām rokām ap žaunām turēdams. — Pap! Tu gan laikam arī tādas nemaz necerēji?
— He — he! — dārznieks paklusām iesmejas. — Tādu zvēru ne ik dienas var noķert — tās brīnum manīgas! Tikko šī pati neaizmuka. Bet saturi tikai dūšīgi, ka nepasprūk!
Un no prieka dārznieks tūliņ uztaisa kaļķi, kamēr Jancis ielaiž smago zivi laimīgi kulītē.
Maisiņš uzreiz pilns.
19
Bet krietnais loms padarīja Janci pilnīgi neuzticīgu draugam.
Malā pienācis, viņš parādīja gan līdaku Marčam, kas to aplūkoja pavisam mēmā aizgrābtībā, kā jau pirmoreiz tik lielu zivi redzēdams, bet tad Jancis tūliņ arī sacīja: — 5e panes nu tu skalus. — Paņēma uguni un devās gar garda malu Daugavā.
Marčs tumsā ar skalu kūli plecos nezināja brītiņu nemaz, ko darīt. Bet tad devās lēnām Jancim pakaļ, kas pāris vietās, kā likās, mēģināja durt ar savu naglu žebērkliņu kādu zivi, bet viņam gan jau nelaimējās — mazākais, Marčs nemanīja nekā no ūdens izceļam. Tikai Jancis aizvien pēc šāda mēģinājuma sāka doties ātrāk uz priekšu, kas arī Marčam bija jādara.