Un tad nāca sods par Janča neuzticību.
Marčs bija tepat draugam jau klāt, kad Jancis pēkšņi pazuda, pazuda tik piepeši ar visu lielo zivi, uguni un žebērkli, ka Marčam aiz brīnumiem un bailēm ieplētās mute.
Viņš paliek kā pienaglots stāvot un skatās uz vienu pusi — Janča nav, uz otru — nav! Noliecas un skatās pār ūdens virsu — arī nav!
Pazudis, pilnīgi pazudis, kā jau ūdenī!
Marčs taisījās jau kliegt, kad pamanīja netālu priekšā kaut ko plunčājām — no sākuma lēnām, tad stiprāk un stiprāk. Pa brīžam dzird arī tā kā sēkājam: uh-e, uh-e . . .
Marčs speras uz priekšu. Ūdens iet pāri ceļiem, jau pār uzlocītām biksītēm — jau tālāk — tālāk — pašreiz jau, — tad Marčs grābj ūdenī.
Gluži pareizi: tie Janča mati.
Un Marčs nu stiepj no visa spēka tos augšup. «Tā laikam jāglābj slīkoņi,» tam iešaujas prātā.
Tūliņ parādās arī Jancis. Odens tek no matiem, piedurknēm, kulītes… Turpat peld cepurīte, žebērklis, apdegušie skangali …
Jancis atsviež ar labo roku slapjos matus atpakaļ; kreisā tur vēl vienmēr kulītes galu ciet.
— Ak tu sasodīts! — viņš saka, ūdeni no deguna veselām strāvām pūzdams. — Tik glums! Tiklīdz uzspēru kāju — zemē! Un dibens ar: atsperos, atsperos — nekā! Slīd kā pa ziepēm. Laime, ka tu biji te! Nezin kā citādi būtu gājis… Bet līdaka tikpat nepaspruka! — Un Jancis iesāka lasīt izkaisītās lietas.
— Kas tad tev tur bija, Janci? — papus ievaicājās, tuvāk pienākdams, kas arī bija traci pamanījis. — Vai sams ierāva?
— Kur nu sams te seklumā! Kāja paslīdēja. Akmeņi te briesmīgi glumi — nevar nemaz nostāvēt, — Jancis atbildēja.
— Tad jau nu esi pavisam samērcējies, — papus teica, jaunus skalus ņemdams. — Labāk ej nu mājās: tagad jau metas vēss. Uguni vis, skat, uzpūš stiprāk. Citādi apsaldēsies. Mēs ar Mārču paliksim vēl brītiņu.
Jancim tas nebija gluži pa prātam. Bet, kad papus pavēlēja, neko darīt — jāklausa.
Tikai lielo līdaku Jancis neparko neatstāja Marčam.
Dūlētāji bija nonākuši apmēram līdz vidum starp Liepavotu un Staburagu. Lāga tecinās, kur krastam augšā tikt, te nebija. Bet Jancis mācēja arī pa sliktām kāpt, un lai būtu vai nakts vidū kā tagad. Šur tur aiz kociņiem turēdamies, viņš bija maz acumirkļos krastam augšā.
Elpu atņemdams, viņš apgriezās un paskatījās lejā. Papus brida labi dziļi Daugavā un dūra patlaban laikam kādu siļķīti. Uguns plivinājās mazliet vēsmiņā. Atspīdums, it kā pa viļņiem lēkādams, nāca taisni uz Janci, Marčs gāja gar ūdens malu, vēžus ķerdams…
Viss likās tik skaisti, tik jauki tur lejā! …
Bet tad Jancis apsviedās un, lielo zivi stipri pie krūtīm piespiedis, devās teciņus mājup.
Papum bija pilnīga taisnība: arī te starp kokiem vilka jau stipra vēsma, un Jancim vajadzēja iet no visa spara, ja negribēja zobus klabināt.
Svīda jau gaisma, kad Jancis klusām iegāja istabā.
Bet mamma tomēr bija sadzirdējusi un pamodās.
— Vai tad tu jau mājā? — viņa ieprasījās.
— Es viens pats, mam. Paps ar Mārču palika vēl.
— Nu kā tad tā? Vai tad tev tik drīz apnika?
— Ne-ē! Es tāpat vien … Tagad tāds vēss, — Jancis ātri teica. — Bet paskaties tikai, mam, kādu līdaku noķērām! Paps pats teica, ka šitādu vēl nemaz neesot Daugavā nodūris. Tad tikai spārdījās — ne novaldīt nevarēja!
Un Jancis aiznesa zivi pie gultas.
— Tad jau gan! — mamma nosacīja. — Bet nu ej vien gulēt, apskatīsimies rīt: tagad vēl nevar labi saredzēt.
Maz acumirkļu vēlāk Jancis jau bija gultiņā. Viņš, zināms, tūliņ sāka pārdomāt šīs nakts piedzīvojumus.
Bet puisēns nebija vēl ticis pie lielās līdakas, kad jau aizmiga.
Sai brīdī pār Avotiņu kalniem pacēlās skaistā rīta zvaigzne, un viņas pirmais stars iekrita tikko Daugavā — taisni pie Marča kājām.
RUDENS
1
ka rudens pavisam nepatīkams gadalaiks — dabūja izbaudīt vispirms Jancis.
Bet tas nāca drusku vēlāk.
Sākumā Jancim izlikās vēl viss labi, pat ļoti labi. Mamma šorīt bija pamodinājusi viņu jau pirms saules lēkšanas. Kā aizvien Jancis bija mudīgi sataisījies, paķēris savu iegareni apaļo,
no kārklu klūdziņām pīto groziņu un gāja mammai pa lielceļu uz Krusta kroga pusi līdzi.
Rīts bija manāmi vēss, bet citādi skaidrs un tīrs kā pati nevainība. Un kluss arī.
Naktī bija laikam migla bijusi un tad nokritusi: smalkas, smalkas rasas lāsītes no vienas vietas apklāja ceļmalas bērzu lapas, kuru spirgtā krāsa tika no tām stipri bālāka, bet toties mīlīgāka un patīkamāka.
šur tur zāles galos karājās pa spožai ūdens pilītei.
Kad Jancis, garām iedams, drusciņ vien piedūrās, pilītes nobira un pazuda lielceļa grantī.
Bet par visu vairāk Jancim patika zirnekļu tīkliņi noras zālē.
Tīkliņu bija milzum daudz, un tālab Jancis brīnījās, ka nebija pamanījis tos jau laikāk.
Vai tie visi pēkšņi šajā naktī bija saausti? Un kur tad viņi palika dienā?
— Mam, vai šitie tie paši, kas skrien kā stīgas pa gaisu — ar baltiem bumbulīšiem galā? — Jancis ieprasījās.
— Kas nu viņus lai zina? — mamma atbildēja. — Var jau būt… Bet kas nu to ievērojis.
Ar to Jancim bija jāapmierinās.
Bet tīkliņi bija tomēr skaisti! … Pie katras stīdziņas neskaitāmā daudzumā bija pieķērušās rasas lāsītes. No viņu svara tīkliņi bija mazliet ieliekušies un izskatījās gluži kā mazi gaisa kausiņi, pilni smalkiem, tīriem sudraba putekļiem.