Nomirt… Jā, būtu jau dikti labi, bet vai tur arī būs tik jauki kā te?…
Un tad mamma — kad viņa tā stipri raudātu — un, taisnību sakot, viņa jau arī nepavisam nav vainīga …
Jā, mammas gan būtu žēl …
Un papus?
Gan jau arī viņš nedomāja nekā par ļaunu. Vai tad viņš vienreiz vien teicis, ka cilvēkam jaunībā vajag norūdīties, lai pēcāk tiktu par dūšīgu vīru?
Bet Marčs? Ko tas viens lai darītu Vīgantē?
Bet mūrnieka Pēteris?
Ahā! Tas tev raudātu! Tas jau priecātos, augšā lēkdams. Bet lika drusciņ pagaidīt — tā prieka tu tik drīzi vis neredzēsi!
Tad Jancis bija jau muižā, un domas pieklīda pavisam citām, ikdienišķām lietām.
Staļļa puisi viņš atrada drīz, un tas bez kādiem sevišķiem pierādījumiem uzticēja puisēnam zirgu, pat neieprasījies, kam vajag, kas bija pavisam dīvaini, «staļļmeistars», kā Jancis it labi zināja, mēdza aizvien krietni izstrīdēties, pat izbārties ar puišiem — lai tie arī strādāja kunga darbu — un tad tikai vēl atļāva galīgi, kuru zirgu brīv ņemt.
Bet Jancim viņš pats izmeklēja zirgu, uzmauca iemauktus un nodeva puikam, ne vārda neteicis.
Jancis paskatījās brīnīdamies citkārt stingrajā puisī un pasacīja: «Paldies!»
Tas, kā likās, patika «staļļmeistaram» ļoti: viņš tūliņ sāka runāt.
— Lec tik nu mugurā un salaid dūšīgi! — Bet tā viņš nebija teicis vēl nevienam puikam — to Jancis zināja gluži skaidri.
Puika, zināms, bija vienā lēcienā zirgam mugurā un aizlaida, ka vējš vien ap ausīm sagriezās: un Jancim par nepatīkamo šurpskrējienu un par papu radās pavisam citādākas domas galvā.
Un, kad jājienā piesarcis un iesilis, viņš apturēja zirgu papum tieši blakus, puisēna spodrajās acīs dzirkstīja tīrākā sirsnība: pirmītnējā īdzība bija rīta spirgtumā un jaukumā izgaisusi nezin kur kā vēsā rasa ceļmalas zaļajā maurā.
Papus iemetināja ātri zirgu arklā un lika puikam vest taisni pa vagu.
Lakstos bija vēl tā pati aukstā rīta rasa, un Janča nelaime ar basajām kājām uznāca no jauna. Pie tam zirgs bija tik neveikls — gāja ļodzīdamies drīz uz vienu, drīz otru pusi, un, pirms Jancis samanījās, zirgs nebija vairs nemaz vagā.
Puikam pieskrēja acis pilnas asarām, un viņš, it kā sitienu dabūjis, noliecās ātri zemē.
— Tprū! Tprū! — papus iesaucās. — Nu kas tad tev, Janc! Kam laid zirgu vaļā?
— Jā … Viņš jau man samina kāju! — Jancis atsaucās mazliet trīcošā balsī.
— Kādēļ tad esi tik neuzmanīgs? Vajag tak par gabaliņu iet. Vai ieskrambāja ar?
— Nē — nav vis, — Jancis atbildēja pēc rūpīgas apskatīšanas daudz mierīgākā balsī.
— Nu, tad tik ņem pavadu! Gan pāries! Vadz, kur vaga? — dārznieks uzsauca, un darbs gāja mudri tālāk.
Tikai kājas Jancim sala vēl joprojām, bet puika sakoda zobus un turējās tikpat dūšīgi kā tēvs, kam arī nemaz nebija viegli arklu novaldīt akmeņainajā zemē.
Piecas pusversti garas vagas uzaris, dārznieks atkabināja zirgu un aizgāja ar to steidzīgiem soļiem pa lielceļu.
Laukā palika tikai māte ar dēlu.
3
Jancis jau bija izrēķinājis, ka, ja darbs tā vien veiksies, viņa pietiks veselām četrām dienām, jo kartupeļu bija apaļas 20 vagas piedēstītas. Un, ja nu katru rītu atkārtojas vēsā rasa, nelāga zirgs, tad šīs dienas būs traki grūtas.
— Mam! Vai tad mēs šodien par tiesu tikai 5 vagas vien no- raksim? — Jancis ieprasījās.
— Gan jau, dēls, redzēsim! Ja būsi dūšīgs palīgs, noraksim varbūt arī vairāk. Ņem nu tikai savu groziņu — sāksim reizē! — māte atbildēja un, dēlam ierādījusi, kā kartupeļi jāuzmeklē uzartajās vagās, nometās pati ceļos un sāka naigi kašņāt irdenajā zemē, apaļos augļus veikli grozā mezdama.
Labu brīdi Jancis turējās mātei līdzās; bet tad, nejauši uz viņas pusi paskatījies, puisēns pamanīja brīnīdamies, ka mamma divi soļi jau priekšā. Arī dārzniece atskatījās.
— Nu, Janc, kā tad tu aizkavējies?
— Jā — tu jau lasi abām rokām, un es tā nevaru.
— Nu iemanies tu ar. Bet paskat, kā tev tur divi balteņi dzenas pakaļ! — mamma pasmējās.
Jancis metās atpakaļ, un tiešām — tur viņa vagā divi lieli kartupeļi spīdēja saulē. Kā viņi tur bija gadījušies — puisēns nekādi nevarēja saprast: viņš taču lielākā rūpībā pārmeklēja irdeno zemi.
Bēgļus sanagojis, Jancis nu vēl sirdīgāk ņēmās darbā. Viņam visādā ziņā gribējās panākt mammu. Bet puika bija pārrēķinājies: viņš bija tikai mazu gabaliņu noracis, kad mamma atradās jau pusvagā.
Pārliecinājies, ka pūles veltīgas, Jancis sāka strādāt lēnāk. Bet domas, pašam gluži nemanot, bija jau aizlidojušas muižā, Daugavas malā, pakrastē: cik tur tagad jauki šādā skaistā laikā riekstot!
Marčs droši vien tagad jau tur…
— Vai zini, mam, — Jancis iesāka, — man rokas briesmīgi salst.
— Nekas, dēls, nekas, — māte mierināja. — Roc vien mudri tālāk, gan tiks siltāk. Kā tad man nesalst?
— Jā, tev! Tu jau esi liela. Bet man kājas ar nežēlīgi salst.
— Kad jau šorīt izturēji — kas tad nu! Saulīte nāks arvien augstāk — drīz tiks pat karsti. Kas tad nu šitādā laikā kājas aus?
— Jā — bet papus?
— Paps fak vecs cilvēks,
— Bet, mam, kad tu zinātu, cik man stipri gribas ēst! … Es aizskriešu mājās un uzsmērēšu riku. Es būšu drīz, drīz atpakaļ!
Un puika jau gandrīz bija pilnīgi pārliecināts, ka tiks vaļā.
Diemžēl arī šoreiz viņš bija pārrēķinājies.
— Kad jau nu tā gribas, būs jāparauga, vai nevaram tepat kā nekā iztikt, — mamma teica un, kartupeļu gubiņai tīruma vidū piegājusi, izņēma no lakata apakšas gabaliņu maizes un bļodiņu pildītu pa pusei ar sviestu, pa pusei ar biezo pienu.