Выбрать главу

Nogriezusi maizi, viņa uzsmērēja Jancim krietnu riku un sev arī. Tad, maizi vienā rokā turēdama, viņa sāka ar otru atka! strādāt.

Pārsteigts par šādu negaidītu lietas virzienu, Jancis palika pavisam kluss.

Tomēr pilnīgi saviem nodomiem atsacīties nebija Janča dabā.

Riku notiesājis, viņš uzsāka atkal sarunu.

—     Mam, vai tev govīm ūdens jau sanests?

—      Kā tadl Vai tad tu gribēji sanest?

—     Es tā domāju. Bet tad jau zāļu arī viņām vajadzēs. Es iešu saplūkšu pakrastē.

Jancis runāja tik vientiesīgi, it kā viņam tikai govju labums vien būtu prātā, un piecēlās jau kājās; bet viņam tūliņ vaja­dzēja mesties atkal zemē.

—     Arī tās jau šorīt sameklēju, — māte atteica.

«Bet tad tik tā mamma var strādāt!» Jancis nodomāja. «Ko tik viņa nav jau šorīt vien padarījusi?» Tad piemetināja skaļi:

—     Un pusdiena? Tu tak pusdienu arī taisīsi? Bet malkas — es zinu — tev nav ne pagalītes! Kas viņu pagādās?

—     Cik tur vajag — gan jau salasīšu pati. Vai nu malkas dēf tu tūliņ mājās skriesi? — mamma nobeidza.

Līdz ar to izbeidzās arī Janča padoms. Visi iemesli, kas cik necik attaisnotu viņa ilgošanos pēc mājas, bija izteikti. Tagad atlika vienīgi teikt pašu galveno vai, mazākais, kādu daļu no tā, un Jancis tad arī tā darīja.

—     Vai zini, mam, man vajag stipri ātri būt mājās… Bet es jau tūliņ atkal atnākšu.

—     Nu, nu? Kas tad tur tik steidzams? — mamma uzprasīja un paskatījās pētoši puikā.

Jancis apjuka.

—       Redz, mēs ar Mārču norunājām satikties šodien pa- krastē, — viņš tā paklusu teica. — Un Marčs nogaidīs citādi mani par velti . ..

—      Ak tu dievs! — mamma iesaucās. — Es jau domāju — nezin kas tur būs! Vai tad nu ar Mārču neesi ticies vai netik­sies? Marča dēļ skries tādu gabalu! Apskaties tak, cik augstu saule: drīz būs pusdiena. Labāk būtu pasteidzies ar savu vagu, ka tiec galā. Gan jau arī Marčam savs darbs, — mamma runāja tik visai nopietni, ka Jancis labu brītiņu strādāja pavisam klusu.

Tad viņam ienāca laimīgas domas prātā, un tās viņš neparko negribēja sev vien paglabāt.

—      Bet, mam, — tas teica, — kad beigšu savu vagu — vai tad drīkstēšu iet?

—      Nu — manis dēļ! — mamma pieņēma priekšlikumu.

Tagad Jancis ņēmās, ka smiltis vien griezās!

Bet drīz viņam bija jāpārliecinās, ka pārāk daudz cerējis no saviem spēkiem: muižā nozvanīja jau pusdienā, kad Jancis bija tikko pusvagā.

Mamma paņēma ātri vajadzīgās lietas un, puikam ne vārda neteikdama, taisījās mājās.

Tas nu Jancim bija par daudz!

—      Bet, mam, vai tad man te jāpaliek vienam pašam? — tas teica, gandrīz raudādams par tādu pārestību.

—      Paliec nu, paliec, dēls, tepat… Es jau …

—      Bet vai tad tu, mam, domā, ka man pusdienas nemaz ne­gribas? — Jancis pavisam izbrīnījies iesaucās.

—     Nebēdā par pusdienu — bez tās jau nepaliksi: būšu drīz vien atpakaļ, — mamma mierināja.

—      Bet to jau es varētu arī mājās paēst — kam tad vēl šurp nest? — Jancis atteica, kas vēl nekādi nespēja saprast, kāpēc viņam jāpaliek te vienam lauka vidū.

—      Paliec vien — pusdienu gan atnesīšu, — mamma noteica. — Drošāk tomēr, ja kāds paliek: kas tad nu var zināt — pa ceļu brauc šādi tādi ļaudis… Redz — kartupeļi noņemti, neviena nav … Vai tad nu pirmoreiz tā notiek: sagrābj kartupeļus un aizbrauc. Dzenies nu pakaļ! Un, ja jau tev tik stipri ēst gribas, piena bļodiņu atstāju tepat. Sameklē grāvjos žagarus, sakurini uguni un izcep kartupeļus. Tu jau laikam nemaz vēl nezini, cik tādi kartupeļi gardi! Pamēģini tikai — tad redzēsi: ir atēsties nevar! Un, ja Mārču satikšu, pasacīšu, lai nāk tevi apraudzīt.

Tā norunājusi, mamma aizgāja.

Bet Jancim kļuva tik vientuļi un bēdīgi ap sirdi, ka viņš būtu vai raudājis, ja tik vecam puikam raudāšana nebūtu īsta kauna lieta.

Bija jāapmierinās. Bet gluži klusu Jancis tomēr nepalika, kad gāja zarus meklēt, jo šā rīta patmīlības īdzība, izlietodama pui­sēna vientulību, iešmaucās atkal kā glodene vientiesīgajā sir­sniņā.

—     Jā, kas tad viņiem nekait, — Jancis sūdzējās atkal pats sev. — Kad grib — aiziet mājā! It kā man tur kāds labums būtu! Viņu kartupeļi — bet tu sargi! It kā paši to nevarētu, ja tie vi­ņiem tik mīļi. Kas tad Marčam liek kartupeļus sargāt? Neviens! Ej, kur gribi! Jā, — pateiks jau gan! Bet gaidi vien, kad Marčs nāks tavus kartupeļus vaktēt!

4

Ar sevi tā netraucēti iztriecies, Jancis sāka lasīt un lauzt bēr­ziem sausos zarus. Grāvī viņš atrada salmu vīkšķīti, kas uguns iekuršanai no liela svara, un nu devās ar krietnu zaru klēpi atkal pie kartupeļu gubiņas.

Mazu brītiņu vēlāk tur jau plivinājās jautra liesmiņa.

Kad zeme bija cik necik sakarsusi, Jancis atrausa uguni maz­liet nost, ierušināja kartupeļus pelnos un uzrausa atkal ogles un uguni virsū. Tad viņš nosēdās turpat un gaidīja, kas iznāks.

—     Dievs palīdz! — piepeši kāds iesaucās Jancim aiz mugu­ras. — Nu, kā tad tev iet?

Jancis pēkšņi uzlēca kājās.

—     Ak tu, Marč? — viņš teica, priecīgi smiedamies. — Tad ta mani sabaidīji! … Un tu tomēr atnāci! Tad ta labi! Cepsim nu kartupeļus — es jau ieliku. Nu, ko tu līdz šim darīji? Riekstot biji?

—     Jā. Bet tad tik tagad rieksti! Es atradu vienu lazdu — tur aiz Liepavota labi tālu, — es saku: pilnas kabatas no vienas pa­šas! Un kas par riekstiem — paskaties: tīri brūni un piebrieduši, ka vai pušu plīst!

To teikdams, Marčs iedeva draugam pilnu sauju skaistu riekstu, ko tas tūliņ sāka nomēģināt.

—       Jā, nu, — Jancis pēc brītiņa teica domīgi, — es tagad

tikpat nevaru iet: jāgaida mamma un tad jānorok vēl, redz, ve­sela pusvaga kartupeļu — tad gan, mamma teica, varēšot iet.